Lēmums Nr. 5. Par Komerclikuma terminiem "komersants", "komercdarbība", "firma" u. c.

LZA Terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 5

Pieņemts 26.03.2001.; prot. Nr. 2/1020.

Lēmuma pamats: LR Saeimas Kancelejas 16.03.2001. vēstule Nr. 12/1-3-12.

Par Komerclikuma terminiem komersants, komercdarbība, firma u. c.

Lēmums pieņemts, steidzamības kārtā pēc LR Saeimas lūguma izskatot priekšlikumus grozīt vairākus Komerclikumā lietotos terminus un aizstāt tos ar citiem terminiem vai terminu formām.

1. Termini komersants un uzņēmējs nav sinonīmi. Tie izsaka katrs savu atšķirīgu jēdzienu, tāpēc termins komersants nav lietojams uzņēmēja vietā un ar terminu uzņēmējs nevar aizstāt terminu komersants.

Uzņēmējs ietver plašāku jēdzienu: tā ir ‘fiziska vai juridiska persona, kas iegulda kapitālu ilgstošā vai sistemātiskā saimnieciskā darbībā’. Uzņēmēja tiešais nolūks var nebūt peļņas gūšana. Uzņēmējs var būt: rīcībspējīga fiziska persona, ģimene, uzņēmējsabiedrība, valsts, pašvaldība, sabiedriska organizācija, reliģiska organizācija u. tml. Savukārt komersants ir ‘fiziska vai juridiska persona, kuras saimnieciskā darbība orientēta uz peļņas gūšanu, tirdzniecību’. Komersanti ir daļa no uzņēmējiem (minimālais gada apgrozījuma apmērs un citi noteikumi, kas attiecināti uz komersantiem, minēti Komerclikuma B daļā).

Ja Komerclikums orientēts uz komersantiem, termina komersants lietošana tajā ir pamatota. Katrā ziņā jau Komerclikuma sākumdaļā ir nepieciešama termina komersants definīcija.

Atbilstoša jēdzieniskā atšķirība ir arī starp terminiem komercdarbība un uzņēmējdarbība: tie nav sinonīmi, tāpēc termins komercdarbība nav automātiski aizstājams ar uzņēmējdarbība. Uzņēmējdarbība ir ‘fiziskas vai juridiskas personas ilgstoša vai sistemātiska saimnieciskā darbība, kas saistīta ar kapitāla ieguldīšanu un vērsta uz preču ražošanu, realizāciju, dažādu darbu izpildi, pakalpojumu sniegšanu, tirdzniecību u. c.’ (Likumu terminu vārdnīca. R., 1999, 226. lpp.). Uzņēmējdarbības tiešais nolūks var nebūt peļņas gūšana. Savukārt komercdarbība ir ‘atklāta ar preču un pakalpojumu tirdzniecību (pirkšanu un pārdošanu) saistīta saimnieciskā darbība, ko peļņas gūšanas nolūkā veic komersants vai komercsabiedrība’.

Ja Komerclikums regulē komercdarbību, nevis vispār uzņēmējdarbību, termina komercdarbība lietošana ir pamatota.

2. Strīdīgs ir termina firma lietojums Komerclikumā un juridiskajā terminoloģijā salīdzinājumā ar vispārlietojamo literāro valodu.

Latviešu literārajā valodā aizguvums firma vairāk nekā 50 gadus lietots vispārīgā ‘ražošanas vai tirdzniecības uzņēmuma vai to apvienības’ nozīmē (kaut arī tam nebija piešķirta konkrēta termina nozīme). Šajā nozīmē vārds firma skaidrots latviešu literārās valodas vārdnīcās un pazīstams plašākā Latvijas sabiedrībā. Turklāt vārds firma ir internacionālisms, un tam atbilstošais angļu valodas vārds firm līdzīgi skaidrots arī angļu valodā (sk. Oksfordas vārdnīcas 1996. gada izdevumu). Tā tas fiksēts arī speciālajā ekonomikas terminoloģijā (sk. «Ekonomikas skaidrojošo vārdnīcu». R., «Zinātne», 2000) un pat jurisprudencē (sk. «Latviešu-angļu-latviešu juridisko terminu vārdnīca». R., American Bar Association, 1993).

Turpretī Komerclikumā termins firma lietots citā, t. i., ‘komersanta nosaukuma’, nozīmē, tāpēc, no vienas puses, iebildumiem pret šādu lietojumu ir pamats.

No otras puses, Konversācijas vārdnīcā termins firma skaidrots kā tirdznieciskais «vārds, ar kādu tirgotājs ved savu veikalu un parakstās tirdzniecības lietās» (sk. 8688. sleju). Vārdam firma otra, t. i., ‘nosaukuma’ nozīme minēta arī «Latvijas padomju enciklopēdijas» 3. sējumā (R., 1983) un jaunākajā «Svešvārdu vārdnīcā» (R., 1999). Bez tam, kā apgalvo juristi, ‘nosaukuma’ nozīme kā vienīgā termina firma nozīme oficiāli lietota juridiskās terminoloģijas praksē, tāpēc atteikties no tās praktiski neesot iespējams.

Ievērojot raksturoto situācijas pretrunīgumu, LZA TK atzīst, ka:

1) termina firma lietošanu ‘komersanta nosaukuma’ nozīmē balsta (un pieļauj) juridiskās terminoloģijas prakse, un vārda firma divnozīmīguma dēļ tā aizstāšana ar vārdkopu firmas nosaukums Komerclikumā nav vēlama, jo tas jēdzienisko skaidrību nedotu; jēdzieniski skaidras būtu vārdkopas komersanta nosaukums, filiāles nosaukums u. tml. pašreiz Komerclikumā lietoto komersanta firma un filiāles firma vietā;

2) vārda firma divnozīmīgums un vispārlietojamās un juridiskās nozīmes nesaderība, turklāt vienā un tai pašā saimnieciskās darbības jomā, kas skar ne tikai tieslietas, bet arī ekonomiku, nenovēršami radīs valodas praksē neskaidrības un pārpratumus, tāpēc turpmāk terminu firma ieteicams paturēt tikai vienā no nozīmēm, turklāt:

a) ja terminu firma patur ‘nosaukuma’ nozīmē, tad jāatsakās no firmas kā ‘ražošanas vai tirdzniecības uzņēmuma vai to apvienības’ izpratnes (un tad par nevēlamiem jāatzīst tādi lietojumi kā: šūšanas firma «Latvija», mēbeļu firma «Rīga», firmas veikals, firmas preces, firmas direktors, firmas veidlapas, firmas darbība, firma aicina darbā, kas nav tikai sarunvalodas līmeņa lietojums);

b) ja atteiktos no termina firma ‘nosaukuma’ nozīmē, būtu iespēja firmu paturēt kā kopjēdziena nosaukumu (atbilstoši angļu vārdam company*). Šāda pieeja nebūtu pretrunā ne ar latīņu vārda firmāre pamatnozīmi ‘apstiprināt, parakstīt’, ne ar firmas skaidrojumu Konversācijas vārdnīcā. To ir iespējams loģiski un jēdzieniski pamatot. Tikai jāprecizē termina firma definīcija. Lai apvienotu abas patlaban fiksētās nozīmes, kā kompromisa variants LZA TK sēdē tika piedāvāts (bet netika akceptēts) šāds jauns termina firma skaidrojums: firma ir ar īpašu nosaukumu (tirdzniecības vārdu) un pazīšanas zīmi apstiprināts un reģistrā ierakstīts ražošanas vai tirdzniecības uzņēmums vai to apvienība, kas līdz ar apstiprinājumu iegūst juridiskas personas tiesības un izmanto savu (firmas) nosaukumu (vārdu), kārtojot darījumus, slēdzot līgumus un parakstot dokumentus. Varbūt šis skaidrojums var rosināt speciālistus atrast precīzāku izteiksmi firmas jēdziena izpratnei un ar laiku novērst pašreizējo pretrunīgo situāciju? (V. Skujiņa)

Tā kā vārds firma ir internacionālisms, protams, būtiski ir saskaņot internacionālisma semantiku ar saskarvalodām (galvenokārt, ar angļu un franču valodu, kam ir galvenā loma ES).

3. Termina delkrēdere rakstība ar garo ē saknē krēd- ir pamatota, jo pamatā ir latīņu crēd un saknes formās parasti saglabā oriģinālvalodas patskaņa garumu.

Tā kā svešvārdu nozīmi ne tikai tauta, bet arī speciālisti nereti skaidro pretrunīgi, ieteicams pārdomāt, vai priekšroka nebūtu dodama latviskajam sinonīmam atlīdzības galvojums, kas ir publicēts un skaidrots Ekonomikas skaidrojošajā vārdnīcā (R., 2000) un jēdzieniski ir viegli uztverams un nepārprotams.

4. Termins komplementārs, ar kuru aizstāts iepriekš lietotais vārdkoptermins komplementārais dalībnieks personas apzīmēšanai atzīstams par semantiski un sistēmiski pamatotu (izskaņa -ārs raksturīga personu nosaukumiem, sal.: bibliotekārs, kulinārs, sanitārs, opozicionārs, reakcionārs, miljonārs, frakcionārs, akcionārs u.d.c., kaut arī daudzi no šiem aizgūtajiem lietvārdiem ar -ārs vienlaikus ir arī īpašības vārdi). Komplementārs aizstāšana ar komplementārijs turpretī atzīstama par semantiski un sistēmiski nepamatotu, jo izskaņa -ārijs raksturīga nevis personu, bet vietu un kopumu apzīmēšanai (sal.: akvārijs, delfinārijs, dendrārijs, depozitārijs, herbārijs, instrumentārijs). Gandrīz vienīgais izņēmums ir vārds impresārijs. (Vairīšanās no vārdšķiriskās homonīmijas terminoloģijā ir otršķirīgs termina formas izvēles kritērijs: galvenā nozīme ir sistēmiskiem strukturāli semantiskiem modeļiem.)

5. No variantiem obligacionārs un obligāciju turētājs sistēmiski pamatots ir plašākā lietojumā mazpazīstamais vārds obligacionārs, kas atvasināts no plaši pazīstamā vārda obligācija, tāpat kā akcionārs — no akcija. Abus šos terminus saista ne vien formas, bet arī jēdzieniskā tuvība: abos gadījumos pamatā ir vērtspapīru nosaukumi un tiek nosauktas personas, kuras iegādājušās attiecīgos vērtspapīrus. Dažādās publikācijās kā tiem sinonīmiskus variantus min obligāciju (vai akciju) īpašniekus vai turētājus. Taču, tā kā vārdiem īpašnieks un turētājs ir atšķirīga nozīme un šai gadījumā nav svarīgi, vai vērtspapīri ir «īpašumā», «turējumā» vai «valdījumā», par jēdzieniski vairāk piemērotiem atzīstami atvasinājumi akcionārs un, pēc analoģijas, arī obligacionārs.

6. Vārdkopas firmas atšķirtspēja un firmas atšķiramība izsaka dažādas nozīmes nianses: firmas atšķirtspēja — pazīme, kas piemīt firmai, kura spēj atšķirt kādus objektus; firmas atšķiramība — firma ir kā objekts, kuru mēs varam atšķirt no citas firmas. Raksturojot mūsu spēju atšķirt vienu firmu no otras, priekšroka dodama divdabim atšķiramība.

7. Latviešu valodā nav vēlams lietot anglismu «provīzija» komercaģentam izmaksājamās atlīdzības nozīmē, kas neatbilst ne Konversācijas vārdnīcā, ne Ekonomikas skaidrojošajā vārdnīcā dotajām šī vārda nozīmēm. Skaidrības labad no aizguvuma provīzija vēlams atteikties un izvēlēties latvisku terminu: peļņatkarīgā atlīdzība jeb peļņatlīdzība, varbūt peļņsamaksa, peļņmaksa vai tml.

Komerclikumā vēlams novērst vēl citas terminoloģiskas neprecizitātes un kļūmes, piem.,

• priedēkļa ap- lietojums terminā apmaksa un tā atvasinājumos;
• filozofijas termina esamība lietojums eksistenciālā nozīmē LZA TK akceptētā termina esība vietā;
• ierakstīšanai pretējais process reģistra (tāpat kā jebkura saraksta) veidošanā (nevis «vešanā») saucams par svītrošanu (nevis par «izslēgšanu»);
• ar garo ī izskaņā -īts rakstāms vārds komandīts un līdz ar to arī komandītsabiedrība (kā to reglamentē jaunākās pareizrakstības vārdnīcas);
• īpašības vārda forma «prettiesīgs» labojama par prettiesisks (kā to paredz latviešu valodas vārdnīcas).

LZA TK priekšsēdētāja V. Skujiņa

LZA TK zinātniskā sekretāre M. Ķirīte