LZA viceprezidenta akadēmiķa Jura Ekmaņa uzruna starptautiskajā terminoloģijas seminārā «Terminoloģijas darbs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā: sadarbības ieceres ES dalībvalstu kontekstā»

Godājamā priekšsēdētāja, godājamie semināra dalībnieki, dāmas un kungi, viesi!

Vispirms atļaujiet man sveikt jūs Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā! Man ir patiess prieks, ka mēs šodien tik daudzi esam atsaukušies — es gribētu teikt, ieradušies kā domubiedri, jo acīmredzot visas mūsu domas ir saistītas ar to, kā labāk pateikt, kā precīzāk pateikt to, kas patlaban mums apkārt pasaulē notiek. Jo svarīgāk tas mūsu valstīm — Igaunijai, Latvijai, Lietuvai — ir šobrīd, kad mēs esam gatavi pievienoties Eiropas Savienībai. Neapšaubāmi parādās virkne principiālu problēmu, par ko, es domāju, šodien runāsim un par ko mums būs jārunā vēl ilgus turpmākos gadus.

Es gribētu ievadā minēt tikai divas problēmas. Pirmkārt, apliecinot savu nacionālo patstāvību, katra valsts veido savu neatkarīgu terminoloģiju. Tātad Eiropas Savienība atšķiras no tās impērijas, kurā mēs kādreiz bijām. Tātad terminoloģija ir ļoti daudzpusīga. Un šī daudzpusīgā terminoloģija, to mēs visi šeit klātesošie labi zinām, rada milzīgi daudz papildu problēmu. Šodien īsi pirms semināra sākuma mani kolēģi stāstīja, ka Vācijā, piemēram, enerģētikas nozarē, konkrēti siltumtehnikā, atšķiras tehniskā terminoloģija, kas ir laika gaitā veidojusies Rietumvācijā un kas — Austrumvācijā, un vienas konferences ietvaros vācu valodā runājošie strīdas par to, kā tad īsti ko saukt. Vācieši to lietu risina stipri vienkārši — pāriet uz angļu terminiem. Es ceru, ka mēs tā nedarīsim un ka katrai Baltijas valstij būs sava seja, protams, arī sava terminoloģija.

Otra principiāla lieta, kas, manuprāt, uzliek milzīgu slogu visiem mūsu valstu terminologiem, ir tā, ka termins jāveido ļoti ātri, nedabiski ātri, kas nav raksturīgs, protams, normālai valodas attīstībai. Ko no tā varam secināt? Katra no mūsu šodien šeit pārstāvētām trim valstīm veido savus terminus. To daudzās auditorijās es jau esmu teicis, ka visu mūsu kopējā problēma ir tā, ka mūsu skaitliski ir maz. Parēķināsim, cik jaunveidojamo terminu ir uz katras mūsu valsts vienu iedzīvotāju vai, kā statistikā to skaita, — uz tūkstoš iedzīvotājiem, un to salīdzināsim ar attiecīgo terminu skaitu, kas ir jāveido lielajās Eiropas valstīs — tādās kā Vācija, Francija vai Anglija. Tā kā tur ir daudz lielāks iedzīvotāju skaits, tad, protams, šī slodze tur ir nesalīdzināmi mazāka. Jo lielāka valsts, jo lielāku speciālistu skaitu var iesaistīt šo terminu veidošanā, un, jo mazāka valsts, jo lielāka ir slodze, kā tas ir visiem mums šeit klātesošajiem. Tā ir mūsu problēma, kas mums visiem ir jārisina kopā.

Vēl — par jēdzienu «ātri». Ātri veidot terminoloģiju, jaunus terminus — tas ir lielā mērā ne tikai kaut kas jauns valodniecības praksē, bet tā ir arī lielā mērā slodze valsts demokrātijai, kā sabiedrība uztver jaunu terminu veidošanu. Es domāju, ka līdzīgi tas ir arī citās Baltijas valstīs. Šeit, Latvijā, nepatiku pret atsevišķiem jauniem terminiem ir radījis tas, ka ne vienmēr uzreiz var izprast jauno jēdzienu un ar to aprast. Neizpratni izsaka ne tikai ierindas iedzīvotāji, bet mēs esam saņēmuši kritiku pat valdības un premjera līmenī. Tas nozīmē, ka nonākam pretrunā, jo, no vienas puses, mums vajadzētu jaunos terminus vispirms laist sabiedrības apritē, sabiedrības aprobācijai, no otras puses, mums tam nav laika. Mēs nevaram gaidīt, kamēr sabiedrība izspriedīs. Mēs atzinīgi vērtējam to darbu, ko darīja kādreiz jaunlatvieši vai latviešu klasiķis Jānis Rainis, kas ieviesa terminu, un mēs tagad priecājamies — jā, pēc piecdesmit gadiem šis termins ir iegājis apritē, mēs to visi lietojam.

Es domāju, ka līdzīgi tas ir visās mūsu Baltijas valstīs.

Un vēl daži vārdi par kopējo — dažas domas par to, ko mēs varētu šodien apspriest.

Vispirms, es domāju, ka visi terminologi mūsu valstīs sastopas ar to, ka daudzi termini, kas nāk no angļu valodas, bieži ir ar izteiktu žargona elementu, un to izpratne un to interpretācija, respektīvi, terminu definīcija, ir problēma pati par sevi. Šeit, manuprāt, mūsu valstu speciālistu sadarbība ir ļoti vēlama un, es teiktu, pat nepieciešama. Tātad — kā mēs saprotam sarežģītus terminus, kā mēs tos definējam, jo mēs labi zinām, ka ne katru terminu no angļu, franču vai citas valodas mēs varam savā valodā izteikt ar vienu vārdu, īpaši, ja, kā tas bieži ir citā valodā, šis vārds ir žargonvārds.

Otrs priekšlikums, kas, manuprāt, izriet no semināra tematikas, — mums vajadzētu sākt domāt par to, ka katrā no mūsu valstīm jau uzkrātā terminu bagāža, mūsu datu bāzes ir pietiekami lielas. Tādēļ tehniski ir iespējams sākt šīs datu bāzes, kā datorspeciālisti saka, sinhronizēt, respektīvi, igauņu, latviešu, lietuviešu terminu datu bāzes jau uzreiz veidot tā, lai mēs varētu viegli pāriet no vienas mūsu Baltijas valstu valodas uz otru. Protams, ar iespēju iziet arī uz citām Eiropas Savienības valodām, kur šādas savstarpējas valodu datu bāzes jau šobrīd eksistē. Manuprāt, taisni tas arī ir viens no tiem svarīgajiem jautājumiem, par ko mēs šodien varētu runāt.

Nobeigumā es novēlu visiem jums, tas ir, mums, veiksmi šajā mūsu ļoti svarīgajā darbā un, pats galvenais, — optimismu! Mēs katrā ziņā izdarīsim to, ko vajag! Paldies!

The speech of the Vice-President of the LAS Juris EKMANIS

Summary

Wide diversity of languages in EU states calls for development of the activities associated with formation of national terminology. This problem is topical in Baltic States as well, since the accession to the EU poses additional requirements as to accelerated creation of new terms practically in all areas, beginning with legislation and ending with descriptions of new technologies. In this connection it is necessary to take a sequence of such urgent measures as well-coordinated work of all institutions of Latvia and other Baltic states concerning creation of national terminology; creation of the common terminological database for Baltic and ES states, providing interpretation of the terms in basic languages.

Rīgā, 2003. gada 21. oktobrī