Gramatikas kategoriju loma terminu sistēmas veidošanā

Gramatikas izpratne laika gaitā ir mainījusies. Sākumā, antīkajā pasaulē, ap 5. gadsimtu pirms mūsu ēras, atbilstoši grieķu vārda gramma pamatnozīmei (‘rakstu zīme, burts, pieraksts’) gramatikā aprakstīja galvenokārt valodas skaņu sastāvu, izrunu, to atveidi rakstos, arī akcentu, metriku. Gadsimtu gaitā gramatikas izpratne paplašinājās un pēc tam atkal sašaurinājās. Gramatikas satura paplašināšanās sākās jau 3. gadsimtā pirms mūsu ēras un turpinājās līdz mūsu ēras 2. gadsimtam, kad gramatika identificēta ar filoloģiju (no grieķu phileō ‘mīlu’ un logos ‘vārds’) un tajā aplūkoja tekstu saturu un valodu (Blese 1931: 10439–10440). Savukārt mūsu ēras otrā gadu tūkstoša pēdējā, t. i., 20., gadsimtā gramatiku attiecināja tikai uz valodas ārējo pusi - skaņām, vārdu atvasināšanu, formām, sintakses faktiem. 20. gadsimta otrajā pusē latviešu valodniecībā gramatika definēta kā valodas vārdu uzbūves, vārdu formu maiņas, vārdu savstarpējās saistīšanās un teikumu uzbūves likumu sistēma, ar to saprotot valodas gramatisko uzbūvi, ko aplūko morfoloģija, vārddarināšana, sintakse (Grabis 1967: 581). Tādējādi ārpus gramatikas atstāta fonētika, kas sākotnēji bija viena no gramatikas satura pamatsastāvdaļām.

Šī raksta temats — gramatikas kategoriju loma terminu sistēmas veidošanā — lielā mērā saistīts ar Aristoteļa paustajiem uzskatiem Senajā Grieķijā. Aristotelis gramatikas parādību pētīšanu cieši saistīja ar loģiku, vārdu dalīšanu vārdu šķirās balstot uz loģikas principiem (Blese 1931 : 10444; LPE 1983 : 590). Cieša saikne ar loģiku ir arī terminoloģijai: nozares terminu sistēma veidojama atbilstoši jēdzienu sistēmai, kurai savukārt pamatā ir priekšmetu un parādību savstarpējie sakari.

Valodā attieksmes starp reālās īstenības priekšmetiem un parādībām atspoguļo gramatiskā struktūra, kam piemīt augsta abstrakcijas pakāpe. Par to liecina gramatikas kategorijas, kurās vispārinātas vairākas gramatiskās nozīmes, kas ir izteiktas ar kādu stingri noteiktu gramatisko formu sistēmu (Grabis 1959 : 12). Piemēram, skaitļa kategorija apvieno vienskaitļa un daudzskaitļa (kādreiz latviešu valodā — arī divskaitļa) gramatisko nozīmi noteiktā gramatiskajā formā. Šī gramatiskā nozīme tiek ietverta pāris rakstu zīmēs un aptver visu lokāmo vārdšķiru vārdu krājumu.

Termini ir vārdu krājuma daļa, ar kuriem izsaka speciālos, ar dažādām nozarēm saistītos jēdzienus par reālās īstenības priekšmetiem un parādībām. Lai terminu sistēmā atspoguļotu jēdzienu sistēmu, ir jāatspoguļo arī jēdzienu savstarpējie sakari, kuru pamatā ir attieksmes starp reālās īstenības priekšmetiem un parādībām, ko valodā atspoguļo gramatiskā struktūra. Tādējādi valodas gramatiskajai struktūrai arī terminu sistēmu veidošanā ir būtiska loma un to var atzīt par terminu (tāpat kā vispār — vārdu) krājuma organizējošo pamatu (sal. Grabis 1959 : 8).

Gramatikas pētniecībai pievērsušies dažādu valstu zinātnieki. Pasaulē pazīstamas dažādas gramatiķu skolas.

Latviešu valodas gramatiku kopš 17. gadsimta pirmie aprakstījuši cittautieši - vācu mācītāji. Latviešu valodas gramatiskā struktūra tika pētīta arī teorētiskā līmenī. Ar 19. gadsimta otro pusi šajā jomā iesaistās latviešu tautības autori. Latviešu gramatiku kā valodniecības nozari zinātniski teorētiskā līmenī vispamatīgāk izpētījis Jānis Endzelīns. Pateicoties J. Endzelīnam, latviešu valodas fakti skatīti kā valodas sistēmas vienības, turklāt ne tikai latviešu valodas ietvaros, bet saistījumā ar kaimiņtautu valodām, visā indoeiropiešu valodu saimes kontekstā un vēsturiskās attīstības gaitā. Valoda tika pētīta kā daudzdimensionāla sistēma, ar saknēm tālā pagātnē. Arī latviešu gramatika tika pētīta un aprakstīta kā sistēma.

20. gadsimta beigu zinātnieki, arvien vairāk iedziļinoties gramatikas būtībā, izzinājuši un aprakstījuši gramatikas sakaru ar citām nozarēm, piemēram, ar fiziku un matemātiku. Šādā skatījumā ir pamatots, piemēram, sakars starp īsajām un garajām zilbēm vārdos, kā arī afiksu un citu gramatisko formantu izvēles un vārdu secības loma valodas ekonomijas principa īstenošanā (Beaugrande 1991 : 36; Beaugrande 1994 : 6). Latviešu valodā ekonomijas principa darbību var ilustrēt, piemēram, ar deverbālajiem procesu nosaukumiem, kas atvasināti ar piedēkli -šan-: tā kā ar -šana latviešu valodā atvasina procesu nosaukumus, nav vajadzības šos darinājumus papildināt vēl ar vārdu process (sagatavošanas process, virpošanas process, zīmēšanas process), jo arī sagatavošana, virpošana, zīmēšana ietver ‘procesa’ jēdzienu. Sakaru ar matemātiku ilustrē šāds piemērs: ja uz galda ir 10 ābolu, paziņojot to, mums nav jāatkārto vārds ābols 10 reizes («uz galda ir ābols, ābols, ābols…»), bet mēs izmantojam attiecīgo skaitļa vārdu («uz galda ir desmit ābolu»).

Gramatikas un terminoloģijas sakars uzsvērts daudzos jaunākajos terminoloģijas kā patstāvīgas zinātnes nozares jeb - precīzāk - starpdisciplināras nozares pētījumos. Pamatojot terminoloģijas teoriju kā autonomu jomu, tiek uzsvērts, ka tā balstās uz trim pamatteorijām:

1) uz zinību teoriju, kas skaidro īstenības konceptualizāciju, t. i., īstenības atveidi jēdzienos (cilvēka apziņā), kur būtiska loma jēdzienu savstarpējo saikņu izpratnei;

2) uz saziņas jeb komunikācijas teoriju;

3) uz valodas teoriju, kas terminus atzīst par kopīgajā valodas sistēmā iekļautu (integrētu) sastāvdaļu, uzsverot termina īpašo funkciju speciālajā tekstā, t. i., pētnieciskajā (zinātniskajā) valodas lietojumā (Cabre 1998/1999 : 13).

No valodas teorijas aspektiem speciālā lietojuma valodas (SLV, angliski — LSP — ‘language for special purpose’) līmenī līdztekus semantiskās izziņas un pragmatiskajam aspektam pirmām kārtām tiek minēts gramatiskais aspekts, kas skar terminu fonoloģiskās, morfoloģiskās, sintaktiskās un tekstuālās pazīmes (Cabre 1998/1999 : 13).

Fonoloģijas līmenī terminoloģijā nav būtiskas atšķirības no vispārlietojamās valodas un fonoloģiskajām pazīmēm nav aktuālas nozīmes terminu sistēmas veidošanā. Tomēr dažiem šī līmeņa valodas faktiem ir nozīme termina formas vai struktūras izvēlē, piemēram, semantikas diferencēšanai izmanto skaņu miju (spīle — spaile) vai atšķirības patskaņa kvantitātē (stigrība — no stigt, stīgrība — no stīga). Pirmās zilbes akcents sekmē lokāmo formu ienākšanu nelokāmo formu vietā aizgūtos terminos (kolibri, manna, haiku).

Aktuālāks terminoloģijā ir morfoloģijas un sintakses līmenis, īpaši tie aspekti, kas saistīti ar vārddarināšanu. Pamatos terminu sistēmas veidošana iekļaujas vispārlietojamās valodas vārddarināšanas modeļos (Skujiņa 1993 : 81 - 104), tomēr vērojamas arī zināmas atšķirības.

Terminoloģijā specifiskais izpaužas gan kvantitatīvi, t. i., strukturālo modeļu izmantošanas biežuma ziņā (Picht, Draskau 1985 : 8 - 0), gan apzinātā strukturāli semantisko modeļu piesaistē noteikta terminu sistēmas elementa vajadzībām: līdzīgu jēdzienu sasaistei vai atšķirīgo nošķiršanai u. tml. (Skujiņa 1993: 51 - 62), piemēram, lietojot vienu un to pašu vārddarināšanas modeli blakusjēdzienu izteikšanai terminos: lēnplūde — straujplūde; iespējošana — atspējošana; atdadžošana — atogļošana — atūdeņošana.

Izstrādājot terminu sistēmu atbilstoši jēdzienu sistēmai un jēdzienu savstarpējiem sakariem, izmanto gramatikas kategorijas kā augstas abstrakcijas pakāpes jēdzienu un jēdzienisko sakaru rādītājas. Galvenā loma ir tām gramatikas kategorijām, kas attiecas uz morfoloģiju, vārddarināšanu un vārdkopu sintaksi. Minētās jomas nav stingri norobežojamas viena no otras. Morfoloģijas līmenī gramatikas kategorijas cieši saistītas ar noteiktas vārdšķiras vārdiem (Skujiņa 1993 : 72 - 81), dažos gadījumos tām vienlaikus ir sakars arī ar vārddarināšanu un vārdkopu veidošanu. Turpmāk gramatikas kategoriju loma terminoloģijā analizēta saistījumā ar konkrētām vārdšķirām.

LIETVĀRDA KATEGORIJAS

Latviešu valodā lietvārda kategoriju - dzimtes, skaitļa, locījuma - rādītājs ir lokāmā galotne. Tās izvēle daudzos gadījumos ir svarīga terminu sistēmu veidošanā.

Dzimte ir kategorija, kas realizējas (tiek piešķirta) terminam tā darināšanas brīdī. Lietojumā (atkarībā no konteksta) tā nemainās.

Dzimtes (t. i., vīriešu vai sieviešu dzimtes lokāmās galotnes) izvēli - gan darinot jaunvārdu, gan gramatiski noformējot aizguvumu - nosaka šādi faktori:

1) attiecīgās semantiskās grupas vārdu dzimte, piemēram, procesu nosaukumi - sieviešu dzimtē: aprakste, grieze, izstrāde, iztvaice, satvere, spiede; rīku nosaukumi - vīriešu dzimtē: dzinis, grieznis, pašrakstis, satveris, saspiednis; tvertņu, tilpņu nosaukumi - sieviešu dzimtē: dzirdne, iesūtne, iztvaikotne; tauriņu nosaukumi - vīriešu dzimtē: baltenis, brūnulis, sprīžmetis;

2) atvasinājumos ar noteiktu piedēkli - attiecīgās izskaņas dzimtes forma, piemēram, atvasinājumi ar -šan-, -īb-, -oņ-, -tav-, -tuv- vienmēr sieviešu dzimtē, atvasinājumi ar -um-, -ism- - vīriešu dzimtē.

Katram piedēklim atvasinājumos ir noteiktas semantiskās funkcijas, tādējādi arī otrajam no minētajiem faktoriem ir sakars ar semantiski saistītas atvasinājumu grupas vārdu dzimti.

No teiktā izriet secinājums: lietvārda dzimte, kuras gramatiskais rādītājs ir galotne, sniedz noteiktu informāciju par nosauktā objekta un ar to saistītā jēdziena piederību pie noteiktas semantiskās un jēdzieniskās grupas un tam ir būtiska loma terminu sistēmas veidošanā.

Skaitlis ir kategorija, kas attiecas uz termina pamatformu (kādā termins tiek ierakstīts terminu sarakstos). Terminu lietojumā (atkarībā no tekstā izsakāmā satura) skaitlis var mainīties. Bez tam skaitļa izvēle ir aktuāla saliktos terminos, resp., vārdkopterminos un salikteņterminos, kuru raksturotājkomponents izteikts ar lietvārda ģenitīvu.

Terminoloģijā skaitļa formas izvēli nosaka trīs galvenie faktori:

1) vienskaitļa lietojums ietver vispārinājumu, tāpēc vienskaitlis ir termina, tāpat kā jebkura vārda, pamatforma, kādā to parasti dod vārdnīcās (fiksācijas sfērā), vispārinājuma nozīmes izteikšanai vienskaitļa ģenitīvu izvēlas salikta termina raksturotājkomponentā, piemēram, pilsētas iedzīvotāji (vispār, kā tips), istabas augi, ielas kurpes, skolotāja profesija;

2) valodas sistēmas un analoģisku paraugu ietekmē vispirms valodas lietojumā, pēc tam arī akceptētajā terminoloģijā viena skaitļa formas termini (vienskaitlinieki vai daudzskaitlinieki) iegūst arī otra skaitļa formu, piemēram, sviests - sviesti (dažādas sviesta šķirnes); ceriņi - ceriņš (viens augs); vecāki - vecāks (viens no vecākiem) un līdz ar to ir iespējams agrāk lietotā vārdu savienojuma vecāku paraksts vietā lietot vecāka paraksts, tādējādi uzsverot, ka pietiek, ja parakstās viens no vecākiem;

3) vajadzība nošķirt nozīmes, piemēram, komunikācija (process, sfēra) - komunikācijas (vadi, cauruļvadi, tīkli); ūdens (viela) - ūdeņi (ūdens tilpnes); viensliežu dzelzceļš (‘viena sliežu pāra dzelzceļš’) - viensliedes dzelzceļš (‘vienas sliedes dzelzceļš’).

Kārtojot nozares terminoloģiju, gadījumos, kad skaitļa izvēlē praksē nav konsekvences, tiek analizēts terminu materiāls, lai konstatētu tendences skaitļa formas izvēlē noteiktās nozīmes niansēs. Ja šādas tendences tiek konstatētas, turpmākajā nozares terminoloģijas izstrādē skaitļa formas izvēle terminos ir apzināta, piemēram, bioloģijā, raksturojot augus un dzīvniekus pēc to izplatības vietas, vārdkopterminu atkarīgajā komponentā tiek izvēlēta vienskaitļa ģenitīva forma (dārza neļķe, ezera meldrs, purva strazds), bet, raksturojot kukaiņu, kaitēkļu biotopu, - daudzskaitļa ģenitīva forma (ābeļu kraupis, rožu laputs, tulpju pelēkā puve).

Apzināta pieeja skaitļa formas izvēlei sekmē nozares terminoloģijas sistēmiskumu.

Locījums ir kategorija, kas terminoloģijā aktuāla vārdkopterminu veidošanā, ja raksturotājpazīme izteikta ar lietvārdu. Raksturotājpazīmes izteikšanai vārdkopterminos biežāk lietotais lietvārda locījums ir ģenitīvs, jo vārdkoptermini ar lietvārda ģenitīvu, kas latviešu valodā vienmēr ir apzīmējamā vārda priekšā, ir ērti lietojami nominatīvā (nosaucošā) funkcijā, tos viegli iesaistīt tekstā un tajos var ietvert ļoti daudzveidīgas nozīmes (Lepika 1959 : 390 - 396): skolēna sacerējums, notikuma apraksts, autorības ziņas, bērnu dzeja, brīvdabas izrāde, tirgus cena, iekšdedzes motors, zelta gredzens.

Latviešu valodā lietvārda ģenitīvs kā vārdkoptermina raksturotājkomponents daudzos gadījumos pilda tās semantiskās funkcijas, kas citās valodās raksturīgas īpašības vārdam, piemēram: latviešu valoda - angļu Latvian language, krievu латышский язык; ekonomikas attīstība - angļu economic development, krievu экономическое развитие (arī развитие экономики).

Citi locījumi — datīvs, instrumentālis, lokatīvs - vārdkopterminos raksturotājpazīmes izteikšanai izmantoti reti: paklausība vecākiem, pirkšana ar nomaksu, dalījums sērijās. Šādām konstrukcijām ir aprakstošs raksturs, atkarīgie locījumi kā apzīmētāji ir aiz apzīmējamā vārda un tādēļ šīs konstrukcijas ir grūtāk iesaistīt tekstā. Vārdkopterminos tikpat kā nemaz netiek izmantots akuzatīvs, izņemot akuzatīvu dažādās prievārdiskās konstrukcijās. Kārtojot nozares terminoloģiju, citi locījumi vārdkopterminos pēc iespējas tiek aizstāti ar ģenitīvu:

grāmatas bērniem > bērnu grāmatas,

ziņas par autorību > autorības ziņas,

ūdeni aizturošs slānis > ūdens aizturslānis.

 

DARBĪBAS VĀRDA KATEGORIJAS

Darbības vārda formas terminu veidošanā izmanto maz. Taču darbības vārds ir pamatā atvasinājumiem - divdabjiem, lietvārdiem - un tajos atspoguļojas un terminoloģiski aktuālas ir dažas darbības vārda kategorijas: laiks, kārta, atgriezeniskums un pat izteiksme.

Laika un kārtas kategorija ir cieši saistītas un tās izpaužas tagadnes un pagātnes darāmās un ciešamās kārtas lokāmo divdabju formās, ko izmanto terminos verbālu raksturotājpazīmju izteikšanā: dzenamā vārpsta un dzenošā vārpsta; piekabināmā mašīna; nesošais elements; pievienotās vērtības nodoklis. Vārdkopterminos retāk izmantots darāmās kārtas pagātnes divdabis ar -is, -usi: izzudušie dzīvnieki (pretstatā tiem: izzūdošie dzīvnieki), atlikusī strāva.

Tagadnes lokāmajiem divdabjiem terminos saistībā ar tagadnē notiekošu darbību neitralizējas un tajos ietver lielāku darbības nojēguma vispārinājumu, sal.: dzītā vārpsta - kas ‘tika dzīta’, bet dzenamā vārpsta - kas ‘jādzen’, kas ‘paredzēta dzīšanai’ (tāpēc, kārtojot autotehnikas terminoloģiju, pagātnes forma aizstāta ar tagadnes formu).

Jau kopš 20. gadsimta sākuma valodnieku J. Endzelīna u. c. ieteikumos vērojama tendence vairīties no tagadnes darāmās kārtas divdabjiem ar -ošs, -oša, -ošies, -ošās (Endzelīns 1932: 8-10), jo tie attiecas uz darbību, kas ‘notiek runas momentā’. To vietā ieteikts vai nu izvēlēties īpašības vārdus ar -īgs («rūkošs» > rucīgs, «kustošies» > kustīgs), vai ar deverbāliem lietvārdiem ar -tāj-, -āj-, -ēj-, turklāt veidojot attiecīgus salikteņus «regulējoša ierīce» > regulētājierīce, «ceļoša ierīce» > cēlējierīce.

Kā liecina nozaru terminoloģijas izstrādes prakse, vērojama vairīšanās arī no pagātnes lokāmo divdabju formām terminos. Turklāt pagātnes forma tiek aizstāta ne tikai ar tagadnes formu (kā iepriekš minētajā piemērā «dzītā vārpsta» > dzenamā vārpsta), bet vispār ar citu atvasinājumu («pārtraukts» > pārtraukumains, piemēram, vārdkopterminā pārtraukumainas riteņa pēdas; «atlicis» > atliku, piemēram, atlikusī strāva > atliku strāva jeb atlikumstrāva.

Darbības vārda laika un kārtas kategorijai terminoloģiska nozīme ir arī lietvārda terminos, kas atvasināti no lokāmajiem divdabjiem. Raksturīgākie ir lietvārda termini, kas atvasināti no tagadnes ciešamās kārtas divdabja: lasāmība, rūkamība, sodāmība, ticamība, kā arī no pagātnes ciešamās kārtas divdabja: apmeklētība, nodarbinātība, lasītība, zinātība.

Latviešu valodai nav raksturīgi lietvārdi, kas atvasināti no darāmās kārtas divdabjiem. Tomēr terminoloģijā dažkārt pieļauti izņēmumi, piemēram, pedagoģijā līdztekus divdabim radošs, lai izteiktu attiecīgās pazīmes substantivējumu, darināts termins radošums, kam ir sistēmiskas saites latviešu valodas leksikas sistēmā, kaut arī formas ziņā tas ir neparasts.

Atgriezeniskums ir kategorija, kas izpaužas gan divdabjos, gan deverbālajos lietvārdos ar -šanās, reizē ar atgriezenisko formu ietverot arī attiecīgo nozīmes niansi: krustojošās taisnes, daļēji pārsedzošās pazīmes; noslāņošanās, saindēšanās, zarošanās.

Tā kā atgriezeniskajām formām nav visu locījumu un tās ir grūti lietot, no tām parasti vairās, aizstājot ar citām formām: «ātrbojājošies» > ātrbojīgs, «ātrdarbojošies» > ātrdarbīgs; «mīkstināšanās» > mīkstēšana.

Terminoloģijai nav raksturīgi atvasinājumi ar -umies, -tājies.

Problemātiski terminoloģijā ir gadījumi, kad procesa jēdzienā saplūst tiešā un atgriezeniskā nozīme, piemēram, kuģa pietauvošana vai pietauvošanās, un pietauvošanas vai pietauvošanās trose; pašfinansēšana vai pašfinansēšanās. Precīzu kritēriju noteikšanai vēl vajadzīgi papildpētījumi.

Izteiksmes kategorija izpaužas reti, galvenokārt divās darinājumu grupās:

1) salikteņos, kuru pirmais komponents ir darbības vārds nenoteiksmē, kas izsaka vispārīgu norādi uz attiecīgo darbību: ilgtspējība, ilgtspējīgums, lasītprasme;

2) filozofijas terminos, kas atvasināti no darbības vārda vajadzības izteiksmes formas un līdz ar to jēdzieniski ietver vajadzības nozīmes niansi: jābūtība.

 

ĪPAŠĪBAS VĀRDA KATEGORIJAS

Terminoloģijā īpašības vārdu izmanto galvenokārt raksturotājkomponenta funkcijā vārdkopterminos, retāk, substantivētā formā, — patstāvīga termina funkcijā. Īpašības vārda dzimtes, skaitļa un locījuma formu pieskaņo apzīmējamam vārdam, arī tad, ja īpašības vārds lietots substantivētā formā patstāvīga termina funkcijā: baltā, zilā, metilēnzilā —, ja runa ir par krāsu, baltais, zilais, metilēnzilais —, ja runa ir par krāsas pigmentu. Patstāvīga nozīme terminu veidošanā ir noteiktības kategorijai un salīdzināmajām pakāpēm.

Īpašības vārda kategorijas raksturīgas arī lokāmajiem divdabjiem, tāpēc turpmāk piemēros izmantoti gan īpašības vārdi, gan divdabji.

Noteiktība ir kategorija, kas vienlīdz raksturīga īpašības vārdiem un divdabjiem. Noteiktās vai nenoteiktās galotnes kā noteiktības (vai nenoteiktības) rādītājas izvēle aktuāla gan vārdkoptermina atkarīgajā komponentā, gan patstāvīga termina funkcijā lietotā substantivētajā formā.

Substantivācijai galvenokārt pakļauta īpašības vārda un divdabja forma ar noteikto galotni: daiļais, neglītais, patiesais; pieaugušais, pilngadīgais; briljantzaļais, metilēnzilais; retāk - ar nenoteikto galotni: vecāki. Substantivējumi ar nenoteikto galotni uzrāda tendenci ar laiku pilnībā pāriet lietvārda kategorijā, par ko jaunākajā laikā liecina daudzskaitlinieks vecāki, kuru esam sākuši lietot arī vienskaitlī (vecāka paraksts), bet no valodas vēstures spilgts piemērs šādam pārejas procesam ir lietvārds jumts.

Vārdkoptermina atkarīgā komponenta funkcijā noteiktās vai nenoteiktās galotnes izvēli nosaka virkne kritēriju (Skujiņa 1993: 78 - 79), kurus var reducēt uz katras galotnes vispārīgo gramatisko semantiku:

1) noteikto galotni izvēlas, lai raksturotu apzīmēto «priekšmetu kā noteiktu, zināmu» (Blinkena 1959 : 434), terminoloģiskā skatījumā, — lai apzīmētu noteiktu jēdzienu kā tipu (sastatījumā ar citiem noteiktiem jēdzieniem vai pretstatījumā tiem) kopīgajā terminu sistēmā: cietā zoļāda un mīkstā zoļāda; kustamais īpašums un nekustamais īpašums; arī zaļā varde, melnā kaste u. d. c.;

2) nenoteikto galotni izvēlas, ja nosauktā raksturotājpazīme vispārīgi raksturo pamatjēdzienu (nereti - konkrētā vietā, laikā, gadījumā, situācijā), neuzsverot, ka tas ir noteikts tips, kam ir vieta kādā klasifikācijas sistēmā: akmeņains ceļš, kļūdains bloks, sekls grāvis.

Salīdzināmās pakāpes ir kategorija, ko terminoloģijā izmanto retumis. Īpašības vārds pārākajā vai vispārākajā pakāpē var būt gan patstāvīga termina (vecāki, visskaistākais), gan vārdkoptermina raksturotājkomponenta (augstākā siltumspēja, visvarbūtīgākais molekulu kustības ātrums) funkcijā.

*

Nelielais ieskats gramatikas kategoriju lomā skar galvenokārt terminu veidošanu. Ne mazāk svarīga loma gramatikas kategorijām ir speciālā lietojuma valodas — SLV, proti: zinātniskā teksta — veidošanā, kā arī domas precīzā izteikšanā vispār.

Valodas gramatiskā sistēma balstās uz valodiskās (gramatiskās) domāšanas elementiem mūsu psihē, kas atspoguļo īstenību, lietu un parādību sakarības.

Gramatiskā forma saistīta ar to variāciju sistēmu, kādā spējīgs parādīties konkrētais vārds. Labi orientējoties šajā sistēmā un izmantojot tās piedāvājumu, spēsim paust savā valodā visdažādāko saturu, sistēmiski uztvert un izteikt vārdos jebkuru jaunumu, jebkuru jauno jēdzienu, ko tik dāsni mums piedāvā ik diena.

Mācoties, apgūstot kādu valodu, mēdz uzsvērt, ka nav svarīgi mācīties gramatiku, bet ir svarīgi valodu pareizi lietot. Protams, ir svarīgi valodu pareizi lietot, taču tieši gramatika dod atbildes uz daudziem valodas prakses jautājumiem, turklāt dod skaidru sistēmu, shēmu, paradigmu, kurā gan vārdu un vārdformu, gan konstrukciju līmenī iekļaujams arī tas jaunais, kam meklējam izteiksmi valodā.

Literatūra

1. Beaugrande, de, Robert. 1991. Linguistic Theory. London/New York, Longman.
2. Beaugrande, de, Robert. 1994. International Terminology: Prospects for a New Agenda. International Conference on Terminology Science and Terminology Planning. Riga, 17 - 19 August 1992. IITF - Series. Vienna: TermNet. 6 - 23.
3. Blese, Ernests. 1931. Gramatika. Latviešu konversācijas vārdnīca. VI sēj. Rīga: A.Gulbja apgādībā. 10439 - 10445.
4. Blinkena, Aina. 1959. Adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes lietošana. Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. I sēj. Rīga: «Zinātne». 434 - 456.
5. Cabre, M. Teresa. 1998/1999. Do we need an autonomous theory of terms? Terminology. Vol.5, No 1. Amsterdam/Philadelphia. 5-19.
6. Endzelīns, Jānis. 1932. Dažādas valodas kļūdas. Rīgā.
7. Grabis, Rūdolfs. 1959. Ievads. Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. I sēj. Rīga: «Zinātne». 7 - 14.
8. Grabis, Rūdolfs. 1967. Gramatika. Latvijas PSR Mazā enciklopēdija. I sēj. Rīga: «Zinātne».581 - 582.
9. Lepika, Milda. 1959. Lietvārds: Locījuma kategorija: Ģenitīvs. Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. I sēj. Rīga: «Zinātne». 390 - 396.
10. LPE 3. 1983. Gramatika. Latvijas padomju enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 589 - 591.
11. Picht, Heribert, Draskau, Jenifer. 1985. Terminology. An Introduction. Copenhagen/Guildford.
12. Skujiņa, Valentīna. 1993. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi. Rīga: «Zinātne».