Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija sešos gadu desmitos

Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas (TK) darbā ir sācies septītais gadu desmits: komisija tika nodibināta ar Latvijas valdības (tai laikā — Ministru padomes) 1946. gada 5. jūnija lēmumu Nr. 481 «Par latviešu valodas terminoloģijas un pareizrakstības darba reorganizāciju», nododot visus iepriekšējās Latviešu valodas terminoloģijas un pareizrakstības komisijas un tās sekciju materiālus ZA Prezidijam un uzdodot tam izveidot attiecīgu komisiju Zinātņu akadēmijā.

Toreizējā padomju valdība ar šo lēmumu rūpējās ne jau par to, lai latviešu valodā attīstītos latviska terminoloģija, bet gan par to, lai krievu padomju ideoloģijā balstītā krievu terminoloģija līdz ar idejām tiktu iedzīvināta cittautiešos viņiem (t. i., mums) saprotamā veidā.

Mūsdienās ne tikai 60 gadi, pat 10 gadi ir pietiekami ilgs laikposms, lai mēs neatcerētos, kādi darbi ir darīti, kā mainījušies darītāji un kāds ir katra devums. 60 gados LZA TK darbā ir mainījušās terminologu paaudzes. No tiem, kuri pulcējās uz pirmajām LZA TK sēdēm, tiešā sarunā atcerēties un pārrunāt LZA TK vēsturi varam vairs tikai ar ilggadējo komisijas locekli Rutu Purviņu. Nozaru terminoloģijas izstrādē iekļāvušies daudzi jauni dažādu nozaru speciālisti, arī valodnieki.

Šis raksts veltīts nelielam ieskatam sešās LZA TK darba desmitgadēs, iezīmējot katrai desmitgadei raksturīgāko un atceroties kaut nelielu daļu no darba darītājiem — dažādu nozaru speciālistiem un terminologiem, kuru kopskaits 20. gs. 70. gados bija ap 300, 90. gadu vidū — ap 370, bet 60 gados kopā — ap 570 (šajā skaitā iekļauti LZA TK plenārsēžu locekļi un dalībnieki, kā arī nozaru apakškomisiju locekļi, bet ārpus šī skaita palikuši apakškomisiju darbā papildus pieaicinātie nozaru eksperti). Mainījies arī apakškomisiju skaits: no 10 apakškomisijām darbības sākumā līdz 27 apakškomisijām patlaban.

LZA TK tika nodibināta ne jau tukšā vietā: tā turpināja Izglītības ministrijas (IM) Latviešu valodas terminoloģijas un pareizrakstības komisijas darbu, reizē ar nosaukumu mantojot arī pieredzes bagātos darītājus — Jāni Endzelīnu, Nikolaju Konoplinu, Kārli Krauliņu, Arturu Ozolu, Marģeru Stepermani, Eduardu Šīronu, Jāni Zuti u. c. — un komisijas dokumentāciju. IM pakļautības laikā komisijā lielā mērā tika risināti pareizrakstības jautājumi — par vārdu, uzvārdu, tēvvārdu un vietvārdu pareizrakstību, par iestāžu un organizāciju nosaukumu rakstību. Jau 1945. gada rudenī Latviešu valodas terminoloģijas un pareizrakstības komisija nolēma dibināt sekcijas speciālās terminoloģijas izstrādei dažādās nozarēs. Savukārt 1946. gada pavasarī, nodibinoties Zinātņu akadēmijai, speciālās terminoloģijas izstrāde kļuva aktuāla arī ZA institūtos. Lai novērstu dublēšanos, tika nolemts organizēt komisiju ZA ietvaros. Mainot pakļautību un iekļaujoties ZA, mainījās arī komisijas vadība: izglītības ministra Kārļa Strazdiņa vietā par komisijas vadītāju kļuva ZA viceprezidents prof. Dr. Matvejs Kadeks. Savukārt IM Lietu pārvaldes Tulkotāju grupas vadītājs Oto Brikšķis, LZA TK vadības aicināts, savus komisijas atbildīgā sekretāra pienākumus trupināja pildīt arī jaunajos apstākļos. Virsnieka rūdījums, dabas dotais organizatora talants un, iespējams, iedzimtā kārtības mīlestība un loģiskā spriešanas spēja noteica O. Brikšķa īpašo piemērotību TK sekretāra un daudzu TK sēžu vadītāja, kā arī galvenā TK referenta pienākumiem. Pats būdams precīzs darba pienākumu pildītājs, O. Brikšķis arī no apakškomisijām prasīja sistemātisku un kvalitatīvu darbu. TK sekretāra amatā O. Brikšķis nostrādāja līdz 1951. gadam.

Par TK locekļiem tika pieaicināti lietpratīgākie nozaru speciālisti no ZA institūtiem un citām pētniecības iestādēm, augstskolām u. c., kā arī izdevniecību pārstāvji.

Izvēršot pētniecības darbu ZA dažādu nozaru institūtos, īpaši aktualizējās terminoloģijas darbs kā starpnozaru problēma, terminoloģijas izstrāde tika atdalīta no pareizrakstības kā valodnieku darbības jomas. Un, tā kā LZA TK galvenais uzdevums bija terminoloģijas izstrāde, jau pirmajā TK sēdē — 1946. gada 13. septembrī — pēc prof. Dr. M. Kadeka ierosinājuma komisijas nosaukuma Latviešu valodas terminoloģijas un pareizrakstības komisija vietā tika apstiprināts īsāks nosaukums Latviešu valodas terminoloģijas komisija un tika atzīts, ka terminoloģijas darbā noteicēji būs speciālisti un valodnieki. Šāda pieeja liecina, ka latviešu terminologi jau toreiz izprata terminoloģijas kā starpnozares specifiku.

Tika izstrādāts komisijas nolikums, ko apstiprināja valdība, 1947. gada 13. martā pieņemot lēmumu Nr. 224 «Par LPSR Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisijas Nolikuma apstiprināšanu», atzīstot, ka komisijas lēmums obligāts visām Latvijas iestādēm, organizācijām un poligrāfiskiem izdevumiem.

Šādā statusā LZA TK ir darbojusies visu savu pastāvēšanas laiku.

 

 

Pirmā desmitgade: 1946.–1956. gads

LZA TK darba pirmā desmitgade aizrit tiešā ZA prezidija pakļautībā, pildot uzdevumus, ko komisijai noteikusi Ministru Padome, apstiprinot TK Nolikumu. Tas ir rosīgs dažādu nozaru terminu apkopošanas un izstrādes posms, kurā tiek meklēts un atrasts tai laikā optimāls terminu publicēšanas veids — terminu projektu biļeteni, ko iekļāva «ZA Vēstīs», vienlaikus sagatavojot 200–300 eksemplāru novilkumu, ko izplatīja atbilstīgajām iestādēm un personām atsauksmju saņemšanai un lietošanai. Šis ir arī latviešu terminoloģijas izstrādes principu tālākas stabilizēšanas un vienlaikus jaunu meklējumu posms, jo, mainoties vēsturiskajai situācijai un tuvākā kontakta valodai, no dažiem iepriekšējos gados nostiprinātajiem principiem TK bija spiesta atteikties (piemēram, no orientēšanās uz oriģinālformu aizguvumu formas izvēlē). Lai īsā laikā TK varētu izskatīt pēc iespējas lielāku skaitu terminu, darbs tiek organizēts tā, ka dažādo nozaru terminus pilnībā izskata viens valodnieks — un tai laikā tas bija prof. Dr. J. Endzelīns —, bet TK sēdēs cenšas apspriest galvenokārt tikai strīdīgos, problemātiskos un jaunos terminus. Šai laikā, sākot ar 1949. gadu, tiek publicēti 17 terminu biļeteni, bet pirms tam, 1948. gada «Vēstu» sešos numuros (turpinājumos) publicēti vēstures un materiālās kultūras termini un īpašvārdi, kā arī ekonomikas (toreiz minēti kā «ekonomiskie») termini.

Jau pirmā TK publikācija liecina par pamatprincipu — apstiprinot terminus, ņemt vērā praksi un sabiedrības viedokli, jo ievadā lasām: «Viena mēneša laikā pēc šo terminu publicēšanas visas iestādes, organizācijas un ieinteresētās personas var iesūtīt komisijai savus varbūtējos iebildumus, kā arī jaunus priekšlikumus un papildinājumus. Komisija lūdz zinātniekus, valodniekus, atsevišķu nozaru speciālistus, literātus, skolotājus un dažādu arodu darbiniekus sekot komisijas publicējumiem un rosīgi piedalīties latviskās terminoloģijas veidošanas darbā» [1, 1].

Taču lietišķo iebildumu un priekšlikumu vietā TK tūlīt pēc pirmajām terminu publikācijām saņem žultainu politisku pliķi, turklāt nevis terminu, bet nenokārtotās grieķu cilmes aizguvumu pareizrakstības dēļ. Pliķa autori — Rakstnieku savienības pārstāve Anna Sakse un «Cīņas» redaktors Kārlis Ozoliņš, kas «Cīņā» 25.09.1948. publicē rakstu «Vecie vēži», kurā spēcīgiem marksisma-ļeņinisma ideoloģijas cirtieniem TK uzsāktais latviešu terminoloģijas veidošanas kurss tiek jūtami pārorientēts austrumu virzienā. TK sēdēs, izvēloties termina formu, laiku pa laikam tiek izteikts pamatojums: «lai būtu tuvāk krievu valodai» (A. Putniņš, A. Eglīte, vēlāk arī P. Valeskalns, J. Endzelīns u. c.). Tika izteikts pat ierosinājums kārtot latviešu terminus krievu alfabētā (A. Eglīte).

40. gadu publikācijās latviešu valodas termini vēl tika sastatīti arī ar angļu, franču, vācu, latīņu un dažu citu valodu terminiem, bet, sākot ar 50. gadiem, izņemot dažas bioloģijas nozares, kur dota attiecīgā nomenklatūra arī latīņu valodā, terminu publikācijās pārstāvēta tikai latviešu un krievu valoda.

Darboties LZA TK vienmēr ir bijis izcilāko nozares speciālistu goda pienākums un erudīcijas apliecinājums. Kopš pirmās desmitgades savu terminoloģiskā aroda prasmi kaldinājuši vēlākais ilggadējais TK vadītājs ZA goda loceklis Rūdolfs Grabis (TK plēnuma sēdes Rūdolfs Grabis sāk vadīt ar 1951. gadu), ilggadējās TK plēnuma locekles Ruta Purviņa un valodniece Mērija Saule-Sleine, kā arī ekonomists Ernests Rinks, hidrologs Rūdolfs Knaps, siltumtehniķis Jānis Āboliņš, biologs Alfrēds Rasiņš un vairāki citi, kuru vairs nav mūsu vidū. Par TK priekšsēdētājiem pirmajā desmitgadē bija: ģeogrāfs ZA viceprezidents akadēmiķis M. Kadeks (1946–1948), tā laika ZA Valodas un literatūras institūta direktora vietnieks literatūrzinātnieks Dr. K. Krauliņš (1948–1950) un ZA sabiedrisko zinātņu nodaļas akadēmiķis sekretārs P. Valeskalns (1950–1959). Par nozaru terminoloģijas apakškomisiju vadītājiem šai laikā strādāja: prof. Dr. Jānis Apsītis (lauksaimniecībā), prof. Rūdolfs Egle (filozofijā, pedagoģijā un mākslas nozarēs), prof. Pauls Galenieks (bioloģijā), prof. Nikolajs Konopļins (tieslietās), prof. Dr. Augusts Ķešāns (tehniskajās zinātnēs), prof. Ģederts Ramāns (ģeogrāfijā), doc. Indriķis Saule-Sleinis (ģeoloģijā), doc. Marģers Stepermanis (vēsturē), prof. Dr. Pauls Stradiņš (medicīnā), prof. Eduards Šīrons (ekonomikā). Vēlāk par apakškomisiju vadītājiem kļuva arī Rūdolfs Grabis (valodā un literatūrā) un Pauls Sarma (mežkopībā).

TK sēdēs piedalījušies tādi pazīstami nozaru speciālisti kā Jūlijs Eiduks, Fricis Galenieks, Valdis Grēviņš, Jānis Alberts Jansons, Augusts Kirhenšteins, Kārlis Kundziņš, Uga Skulme, Eduards Smiļģis, Egons Tauriņš, Pēteris Upītis, Teodors Zaļkalns, Teodors Zeids, Arturs Ziņģītis, arī valodniece Anna Bergmane, ģenerālmajors Ivans Čaša u. c. Valodniecības terminus apspriežot, TK sēdēs piedalījās pat izcilais igauņu valodnieks Pauls Ariste.

1953. gadā TK tiek piešķirta pirmā štata vienība — zinātniskais sekretārs (tai laikā plānoto trīs štata vienību vietā). Šajā amatā sāk strādāt Alise Cēbere, aizstājot Almu Strautnieci, kura kopš Oto Brikšķa aiziešanas 1951. gadā pildīja TK sabiedriskās sekretāres pienākumus.

Par tā laika citvalstiskās kundzības attieksmi pret darbību nacionālās terminoloģijas izstrādē spilgti liecina lejupējā piešķirto budžeta līdzekļu līkne: 1949. g. — 71 000 rbļ., 1950. g. — 40 000 rbļ., 1952. g. — 15 000 rbļ.

Spriežot pēc TK protokoliem, viens no nozīmīgākajiem teorētiskajiem devumiem pirmajā desmitgadē bija O. Brikšķa runa 1948. gada 19. novembra TK sēdē, kur tika skarti vairāki nozīmīgi jautājumi: par jaunu terminu darināšanu (ne vienmēr var gaidīt, kamēr termins radīsies pats no sevis vai iztikt ar aprakstošu konstrukciju, zinātnei vajadzīgi termini — īsi, noteikti apzīmējumi ar stingri norobežotu saturu, tāpēc jādarina arī jauni vārdi), par citvalodu īpašvārdu rakstību latviešu valodā (pamatprincips — tuvāk oriģinālvalodai), par TK darba un valodniecības attieksmēm (valodniekiem ir lielas domstarpības daudzos jautājumos, kas nav TK kompetencē, bet ir nepieciešami TK darbā, piemēram, garumzīmes lietošanā svešvārdos, kur par principu nav izmantojams pamatojums «plaši ieviesies»), par TK turpmāko darbību (TK uzbūve un darbības principi ir pareizi, bet ir jāuzlabo darba kvalitāte).

Pēc TK protokoliem uzzinām arī, ka vārdu sāls kā vīriešu dzimtes vārdu nolemj lietot jau 1949. gadā (sk. 7. oktobra TK sēdes protokolu), sēdē piedaloties arī J. Endzelīnam (!).

Stratēģisko jautājumu risināšanai 1948. gadā tika izveidots TK Prezidijs, bet tas darbojās īsu laiku, līdz 1950. gadam. Tā sēdēs tika apspriesti darba plāni un pārskati, budžeta sadalījums u. tml.

TK veselīgais gars, pasaules pieredzē balstītā kompetence terminoloģijas izstrādes jautājumos pēckritikas ideoloģizācijas posmu pārvarēja samērā īsā laikā. Visumā tika ieturēta objektīva, politiski nedeformēta attieksme pret latviešu valodas terminu veidošanu, kaut arī īpaši tuvais kontakts ar krievu valodu atstāja savas pēdas.

 

Otrā desmitgade: 1956.–1966. 

Būtiskākais notikums otrajā desmitgadē ir LZA TK pievienošana LZA Valodas un literatūras institūtam (VLI) ar 1959. gadu. Līdz ar to akadēmiķa sekretāra Pētera Valeskalna vietā par TK oficiālajiem priekšsēdētājiem kļūst VLI direktori Ēvalds Sokols un Jānis Kalniņš. Literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš, kura darbības un interešu lokā terminoloģija neietilpa, atzīdams, ka par vadītāju arī oficiāli ir jābūt reālajam TK darba organizētājam (t., i., Rūdolfam Grabim), principā nevadīja nevienu TK sēdi. Savukārt Ēvalds Sokols, kurš dažas sēdes tomēr vadīja, būdams emocionāli noskaņots literāts, TK sēdēs, tātad — ārpus saviem ikdienišķajiem literatūrzinātnieka un pētniecības institūta direktora pienākumiem, šķiet, jutās kā eksotiskā oāzē. Allaž ar smaidu, ar korektu, labestīgu stāju, ar prasmi uztvert atšķirīgā viedokļa pamatojumu, veicinot sēdes dalībnieku savstarpējo iejūtīgumu un sapratni, — tāds Ē. Sokols palicis daudzu kolēģu atmiņā.

Par faktisko terminoloģijas darba vadītāju kopš 1959. gada bija VLI Gramatikas sektora vadītājs un oficiālais TK priekšsēdētāja vietnieks Rūdolfs Grabis. R. Grabja prasmīgajā vadībā TK kļūst par respektablu institūciju, kuras lēmums ievēro plaša sabiedrība. Pie TK pēc padoma griežas daudzas svarīgas valsts institūcijas — Ministru padome, Statistikas komiteja u. c. Šai laikā sāk iznākt pirmās TK apstiprinātās terminu vārdnīcas ar terminiem galvenokārt tikai latviešu un krievu valodā. 10 gados tiek publicēti 16 terminu biļeteni un 5 vārdnīcas.

Terminoloģijas teorētiskās domas attīstībā nozīmīga ir 1959. gada Vissavienības sanāksme Maskavā, kur piedalījās arī Latvijas terminologi R. Grabis (nolasot referātu) un R. Purviņa. Šajā sanāksmē PSRS tā laika vadošie valodnieki akadēmiķis V. Vinogradovs, profesors N. Baskakovs u. c. uzsvēra, ka Padomju Savienībā terminoloģijā jāievēro minimālo atšķirību princips, bet mazām tautām vispār nevajag nacionālos terminus. Pretstatā tam R. Grabis savos secinājumos uzsvēra, ka latviešu terminoloģijas attīstībā minimālo atšķirību princips neder, ka mums vairāk piemērots lietderības princips un ka Latvijai nav pieņemama arī doma par to, ka mazām tautām nevajag nacionālo terminoloģiju. Nacionālā terminoloģija ir vajadzīga, turklāt visās nozarēs. R. Grabja lietpratīgā vadībā intensīvās rusifikācijas apstākļos latviešu valodas terminoloģijas pozīcijas tomēr izdevās noturēt. Tai laikā izdevās arī saglabāt latviešu valodai latīņalfabētisko rakstību, stingri nostājoties pret valdošo spēku mēģinājumiem latīņu alfabētu aizstāt ar kirilicu. Vēl vairāk. R. Grabja vadībā 60. gados Latvijā aizsākās terminoloģijas zinātniskā pētniecība.

1961. gadā pēc Alises Cēberes nāves par TK sekretāri kļūst Valentīna Skujiņa, kuras darba pienākumos ietilpst arī terminoloģijas zinātniskā pētniecība. Tādējādi pirmo reizi terminoloģijas teorētiskā pētniecība tiek iekļauta VLI plānos. Tiek inventarizēts TK apstiprināto terminu materiāls, konstatēti raksturīgākie terminu strukturāli semantiskie modeļi, un tie tiek apzināti izmantoti jaunu terminu darināšanā.

Otrajā desmitgadē TK darbā iesaistās jauni spēki, starp tiem arī agronoms Kārlis Bambergs, valodnieces Dz. Barbare un vēlākā LZA akadēmiķe Aina Blinkena, Pēteris Lielpēteris, redaktors Ābrams Gūtmanis. Aktīvākās šai laikā ir akadēmiķa prof. Kārļa Bamberga vadītā Lauksaimniecības terminoloģijas apakškomisija un prof. Artura Ziņģīša vadītā Tehnisko zinātņu terminoloģijas apakškomisija. Tiek nodibinātas jaunas apakškomisijas — lauksaimniecības tehnikā (Jura Gunāra Pommera vadībā), pārtikas rūpniecībā (Jāņa Āboliņa vadībā), tekstilrūpniecībā (Pētera Blinkena vadībā), grāmatrūpniecībā (Aritas Ozolas vadībā), bibliotēkzinātnē (D. Holšteinas vadībā). Valodnieku grupa R. Grabja vadībā šai laikā sagatavo pirmo latviešu–krievu, krievu–latviešu valodniecības terminu vārdnīcu, ko publicē 1963. gadā.

Par TK darba aktivizēšanu un paplašināšanu rūpējas ZA Prezidijs, uzdodot visiem ZA institūtiem aktīvāk iesaistīties terminoloģijas darbā, bet VLI — sniegt konsultācijas terminoloģijas jautājumos.

 

Trešā desmitgade: 1966.–1976. gads

Trešās desmitgades ievērojamākais notikums TK darbībā ir 1969. gadā R. Grabja vadībā rīkotā reģionālā apspriede par zinātniskās un tehniskās terminoloģijas izstrādāšanas un terminu vārdnīcu sagatavošanas jautājumiem. Šajā apspriedē savā terminoloģiskā darba pieredzē dalījās triju Baltijas republiku, kā arī Baltkrievijas un Maskavas terminologi. No Latvijas tajā ar referātiem piedalījās R. Grabis, A. Blinkena, V. Skujiņa, M. Stengrevica, R. Veidemane. Apspriede tika organizēta labā līmenī, tomēr aktivizēt un paplašināt terminoloģijas darbu Latvijā neizdevās, jo TK netika piešķirti papildu līdzekļi un štata vienības. 60.–70. gadi bija laiks, kad Latvijā daudzās iestādēs, arī ZA, lietvedības un sanāksmju valoda bija krievu valoda un arī reģionālās apspriedes materiāli tika izdoti krievu valodā [2]. Tomēr apspriede zināmā mērā veicināja triju Baltijas republiku terminologu sadarbību, kas vēlāk pārtapa regulāros Lietuvas, Igaunijas un Latvijas semināros, kas 70.–80. gados ik pēc 2 gadiem tika rīkoti Viļņā, Tallinā un Rīgā.

Neraugoties uz grūtajiem finansiālajiem apstākļiem un darbaroku trūkumu, TK šajos gados turpināja apkopot un sistematizēt nozaru terminoloģiju un 10 gados publicēja 9 terminu biļetenus un 6 terminu vārdnīcas (tostarp tik svarīgās nozarēs kā ķīmija, agronomija, tieslietas, ekonomika u. c.). Rosīgākā apakškomisija šai laikā bija J. G. Pommera vadītā Lauksaimniecības tehnikas terminoloģijas apakškomisija, kura, strādājot sabiedriskā kārtā, 10 gados viena pati publicēja 3 biļetenus un 1 vārdnīcu. Produktīvi strādāja arī Kamila Ramana vadītā ģeogrāfijas terminoloģijas apakškomisija, kurā darbojās izcilie hidrometeoroloģijas un hidroloģijas speciālisti Rūdolfs Knaps un Arvīds Pastors. Savukārt bioloģijas terminoloģijā aktīvi darbojās Edgars Vimba un Inese Ēdelmane, pedagoģijas terminoloģijā — Ilmāra Freidenfelda vadīta speciālistu grupa.

Lielā praktiskā darba slodze liedza atlicināt nepieciešamo laiku teorētiskai pieredzes apkopošanai. TK darbības teorētisko principu izstrādē un pilnveidē daudz ir devis tās ilggadējais vadītājs R. Grabis. Viņa vadības laikā izkristalizējās un nostiprinājās tā laika situācijai vispiemērotākie latviešu terminoloģijas izstrādes principi, kādus R. Grabis vairākkārt izklāstījis savās runās TK sēdēs un paplašinātajās apspriedēs, kā arī atsevišķās publikācijās [3; 4] un kādi praksē pamatos tiek ievēroti arī patlaban. R. Grabja vadībā tika izstrādāts un 1969. gadā aizstāvēts V. Skujiņas doktordarbs (toreiz — kandidāta disertācija) «Tehnisko zinātņu terminu veidošana latviešu valodā», kur aplūkoti galvenie latviešu valodas terminu darināšanas paņēmieni un līdzekļi. Sākot ar 70. gadiem, V. Skujiņa sistemātiski izskata visus terminu sarakstus, kas publicēti ar TK apstiprinājumu vai saskaņojuma ierakstu.

Izvēršoties terminoloģijas teorētiskajiem pētījumiem Latvijā, Latvijas terminologi par savu pētījumu rezultātiem sniedz ziņas dažādās reģionālās un PSRS mēroga konferencēs. Terminoloģijai savus rakstus veltī L. Birziņa, A. Blinkena, I. Ēdelamne, I. Freidenfelds, R.Grabis, K. Karulis, R. Knaps, A. Pastors, E. Peile, A. Rūsa, V.Skujiņa, V. Strautiņa, R. Veidemane, E. Vimba u. c. [5, 100–112].

Tomēr trūcīgie finansiālie līdzekļi lielā mērā nobremzēja tālāko terminoloģijas darbu tādās nozarēs kā fizika, ķīmija, matemātika, astronomija, bioloģija u. c.

 

Ceturtā desmitgade: 1976.–1986. gads

Ceturtā desmitgade sākas ar pārmaiņām. Mainās LZA TK vadība: 1976. gadā TK priekšsēdētāja stafeti no R. Grabja pārņem A. Blinkena, kas tai laikā ir VLI direktora vietniece. A. Blinkena ne tikai skaitās LZA TK priekšsēdētāja, bet arī reāli šo pienākumu veic.

Šai laikā no PSRS ZA tiek saņemts rīkojums izveidot īpašas grupas, kas sekmētu krievu valodas apguvi un lietošanu nacionālajās republikās, un tam tiek piešķirti īpaši līdzekļi. Pateicoties tam, Latviešu valodas institūtā 1977. gadā tiek izveidota Terminoloģijas un valodas kultūras grupa (TVKG), par kuras vadītāju tiek apstiprināta V. Skujiņa. Grupas sastāvā — Juris Baldunčiks, Ina Druviete, Regīna Kvašīte, Marika Ķirīte, Sarmīte Lagzdiņa, Elga Skrūzmane, vēlāk — Vija Šulca. Viens no trim grupas darba uzdevumiem ir LZA TK darba aprūpe. Līdz ar to TK veicamo uzdevumu izpildei tiek piesaistīts vēl zinātniskais līdzstrādnieks J. Baldunčiks un laborante M. Stuite (tg. Ķirīte), krievu valodas prakses un terminoloģijas jautājumiem — R. Kvašīte.

J. Baldunčiks terminoloģijas darbā ienāca pietiekami enerģisks, izpratīgs un daudzsološs un samērā īsā laikā izstrādāja un aizstāvēja kandidāta (resp. doktora) disertāciju. Diemžēl vēlākais VLI direktora vietnieka amats un darba piedāvājums jaundibinātajā Ventspils Augstskolā lika šķēršļus jaunā zinātnieka darbībai VLI un TK. Savukārt M. Ķirīte laika gaitā izveidojās par erudītu terminoloģijas lietpratēju un konsultanti, ieguva maģistres grādu un savu pieredzi izmantoja, rediģējot terminu vārdnīcas un saskaņojot dažādu nozaru terminus ar LZA TK lēmumiem. R. Kvašītes kompetence krievu un latviešu valodas un terminoloģijas sastata jautājumos, īpaši lietišķajos tekstos, lieti noderēja turpmākajā periodā, ieviešot latviešu valodu lietvedībā.

Jo stiprāk savilkās rusifikācijas cilpa, jo lielāka izvērsās sabiedrības interese par latviešu valodas kultūras jautājumiem. Jau 1977. gada rudenī, lai izzinātu sabiedrības vajadzības, TVKG rīkoja plašu sanāksmi «Parunāsim par latviešu valodas kultūru», un turpmāk ik gadus (līdz 1991. gadam) — Valodas prakses dienas, kas, arvien pieaugot sabiedrības interesei, ar laiku izvērsās Valodas nedēļās, kurās īpaši pasākumi tika veltīti gan latviešu valodas skolotāju, gan jaunatnes, gan valodas prakses darbinieku problēmām.

Paralēli šim ciklam 1976. gadā ar izdevniecības «Liesma» iniciatīvu aizsākās valodas kultūras jautājumiem veltīts zinātnisks semināru cikls (ar 2 gadu intervālu) triju Baltijas republiku galvaspilsētās — Viļņā, Tallinā un Rīgā, kur, aktīvi piedaloties TVKG pārstāvjiem, regulāri tika apspriesti arī terminoloģijas jautājumi.

TK darba ceturtā desmitgade noritēja laikā, kad Galvenā enciklopēdiju redakcija gatavoja plašo enciklopēdisko izdevumu — Latvijas padomju enciklopēdiju (LPE), un TK uzdevums bija izskatīt un apstiprināt LPE šķirkļu sarakstus. Līdz ar to gada laikā notika pat līdz 50 TK plēnuma sēdēm (bet 10 gados kopā notika 310 sēdes un tajās tika apspriests ap 19 000 terminu).

Līdztekus tam tika veikts arī kārtējais TK darbs — tika apspriesti un apstiprināti dažādu nozaru termini, kas tika publicēti 14 terminu biļetenos un 3 vārdnīcās. Šai laikā TK sēdēs tika apspriesti augu un dzīvnieku nosaukumi Sarkanās grāmatas vajadzībām un termini vairākām citām ārpus TK sistēmas izstrādātām terminu vārdnīcām. Nozīmīgākā un apjomīgākā šī laika terminu publikācija ir «Krievu-latviešu politehniskā vārdnīca» (R., 1977), kas bija kā ilggadējā TK locekļa un Tehniskās terminoloģijas apakškomisijas vadītāja erudītā terminologa prof. A. Ziņģīša terminoloģiskās darbības vainagojums. Diemžēl pats A. Ziņģītis šīs vārdnīcas publicējumu nesagaidīja. Ritmiskā pienākumu gaitā pukstošā sirds apstājās literārās rediģēšanas procesa pusceļā.

Ceturtajā desmitgadē iezīmējas lielas finansiālas grūtības TK vārdnīcu publicēšanā. Izdevniecības plauktos iegulst vairākas sagatavotas un pat izrediģētas vārdnīcas. Bet arī publicētās ne vienmēr tiek izpirktas, jo praksē ir niecīgs pieprasījums pēc latviešu terminu vārdnīcām. Padomju varas politika intensīvi virzīta uz krievu valodas un terminoloģijas dominēšanu republikās un vairākās Latvijas augstskolās (Rīgas Medicīnas institūtā, Rīgas Politehniskajā institūtā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā) daži latviešu pasniedzēji latviešu studentiem lekcijas sāka lasīt krievu valodā. Pretēji tam citās nozarēs, kur studijas tomēr notika latviešu valodā, arī terminu vārdnīcas tika izpirktas īsā laikā (piemēram, ķīmijā, lauksaimniecības tehnikā).

 

Piektā desmitgade: 1986.–1996. 

Kardinālās pārmaiņas, kas Latvijas dzīvē ienāca 20. gs. 80. gadu beigās, tieši atspoguļojās LZA TK darbā. Reizē ar valstisko neatkarību un latviešu valodas pasludināšanu par valsts valodu arī latviešu terminoloģijai ir jaunas funkcijas — tikt lietotai visās nozarēs, visās cilvēka darbības jomās. Īsā laikā TK izdevās pārliecināt plašu sabiedrību, ka latviešu valoda un terminoloģija nav ne nabaga, ne mazspējīga. Mums ir uzkrāta bagāta daudznozaru terminoloģiskā leksika. Ir dzīvi jaunu vārdu darināšanas modeļi. Ir noteiktas vārdu aizgūšanas tradīcijas. Un mums ir spējīgi, erudīti latviešu zinātnieki un praktisko nozaru speciālisti, kas spēj īsā laikā apkopot padomju laikā daudzkārt novārtā atstāto latvisko terminoloģiju un likt to lietā jaunajos apstākļos un pat visjaunākajās nozarēs. Kā uzskatāms piemērs tam ir īsā laikā sagatavotā un publicētā Datu apstrādes un pārraides sistēmu skaidrojošā vārdnīca (R., 1995) un ikdienas praksei visās nozarēs un iestādēs nepieciešamā četrvalodu Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas terminu (ELDO) vārdnīca (R., 1995), kas tapa pēc Ekonomikas ministrijas pasūtījuma. Enerģētikā Kārļa Timmermaņa rīcīgā vadībā tapa trīs enerģētikas terminu vārdnīcas. Unikāls celtniecības terminu apkopojums sagatavots būvniecības praktiķa un erudītā speciālista Tālivalža Keiva pašaizliedzīgā darbā. Gan T. Keiva vārdnīca (ar 41 000 terminiem), gan bioloģijas speciālistes A. Āboliņas izstrādātie sūnu latviskie nosaukumi (ap 200 terminu) uzskatāmi apliecina latviešu valodas leksikas un vārddarināšanas sistēmas bagātību.

1992. gada pašā sākumā tiek nodibināts Latviešu valodas institūts (atdaloties no iepriekšējā Valodas un literatūras institūta). Uz TVKG bāzes Latviešu valodas institūtā tiek izveidota terminoloģijas nodaļa V. Skujiņas vadībā. Savukārt, atdalot no TVKG valodas kultūras pētniekus, izveido Sociolingvistikas nodaļu I. Druvietes vadībā) Par LZA TK līdzpriekšsēdētāju kļūst Terminoloģijas nodaļas vadītāja V. Skujiņa, par sekretāriem — pārmaiņus J. Baldunčiks, R. Kvašīte, M. Ķirīte.

TK apstiprināto vai ar TK lēmumiem saskaņoto terminu publikāciju apjoms piektajā desmitgadē sasniedza rekordskaitu: tie ir 8 terminu biļeteni un ap 20 dažādu nozaru un dažāda apjoma (no 37 līdz 911 lpp.) terminu vai terminoloģiskās leksikas vārdnīcu, katalogu vai tml. izdevumu (kopskaitā 5660 lpp.). Un vēl pāris tūkstoši lappušu tika sagatavotas ceļam pie lasītāja. Šo materiālu izskatīšana un saskaņošana ar TK lēmumiem bija viens no galvenajiem Terminoloģijas nodaļas (R. Kvašīte, M. Ķirīte, I. Pūtele, V. Skujiņa u. c.) uzdevumiem šajā laikposmā.

Plašais dažādu nozaru terminoloģijas izstrādes darbs kaldināja prasmīgus terminoloģijas speciālistus. Šajā pulkā līdztekus veterāniem R. Purviņai, J. G. Pommeram, S. Liniņai un A. Mauliņai, E. Vimbam, M. Bušam, I. Lazovskim, J. Graudonim, H. Strodam u. c. nostājās erudītie informātikas speciālisti G. Fricnovičs, I. Ilziņa un J. Borzovs, enerģētiķi K. Timmermanis, A. Zviedris u. c. un visjaunākie, bet terminologa darbam nepieciešamo erudīciju jau pierādījušie TK plēnuma locekļi J. Ekmanis un O. Krastiņš.

Latviešu terminoloģijas izstrādes prakse apcerēta arī teorētiski. Īpašs pētījums veltīts LZA TK darba principu teorētiskai analīzei [6].

20. gadsimta 90. gados strauji paplašinājās Latvijas terminologu starptautiskie sakari. Sadarbību austrumu virzienā papildinājusi sadarbība rietumu virzienā, īpaši ar terminoloģijas pētniecības un informācijas centriem Vīnē (IITF, INFOTERM) un Starptautisko terminoloģisko neoloģismu unifikācijas organizāciju (IOUTN) un Starptautisko terminoloģijas banku federāciju (IFTB) Varšavā. Kopš 1990. gada konferences Vīnē Latvijas terminologu teorētiskais devums starptautiski novērtēts kā Rīgas terminoloģijas skola. Bet 1992. gadā Rīgā un Jūrmalā organizētā pirmā starptautiskā terminoloģijas konference «Terminoloģijas zinātne: stāvoklis un perspektīvas», kas bija veltīta terminologa E. Drezena (Drēziņa) simtgades atcerei, liecināja, ka Latvijas terminologi aktīvi darbojas ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās — Daugavpilī (Z. Ikere), Liepājā (V. Kalme) u. c. [7]. Šī konference, kurā ar referātiem piedalījās 14 valstu pārstāvji, pavēra ceļu turpmākai regulārai sadarbībai ar galvenajiem pasaules terminoloģijas centriem dažādās valstīs.

 

Sestā desmitgade: 1996.–2006. gads

   20. gs. 90. gadu otrajā pusē LZA TK darbā raksturīgākais — intensīvs darbs dažādu nozaru terminu vārdnīcu izstrādē (dažas no tām tika izstrādātas LZA TK apakškomisijās), izskatīšanā un/vai saskaņošanā ar LZA TK lēmumiem un terminu apstiprināšanā vienotai lietošanai praksē. 21. gs. pirmajos gados, kad pirms pievienošanās Eiropas Savienībai Latvijā notika īpaši intensīva ES dalībvalstīs spēkā esošo normatīvo aktu, kā arī ISO standartu un citu materiālu tulkošana latviešu valodā, vienotai lietošanai apstiprināto nozaru terminu vārdnīcu kopskaits kopā ar TK izskatītajiem un akceptētajiem terminu un definīciju standartiem jau tuvojās skaitlim 70. Šajā intensīvās terminoloģiskās darbības posmā LZA TK (cītīgi strādājot arī vairākām apakškomisijām) izskatīja un apstiprināja līdz pat 22 000 terminu gadā.

20. gs. otrajā pusē nozīmīgs jaunums —Tulkošanas un terminoloģijas centra (TTC) izveide, radot valsts iestādi, kuras pamatuzdevums ir ES normatīvo aktu tulkošana latviešu valodā. Ar 1997. gadu aizsākās lietišķa sadarbība starp LZA TK un TTC, jo ES normatīvo aktu tulkojumos liela loma ir precīzai terminu izvēlei un konsekventai lietošanai. Apjomīgo tulkošanas uzdevumu izpildi sekmēja tas, ka TTC nebija jāsāk tukšā vietā, ka varēja izmantot LZA TK iestrādi gan darba teorētisko principu, gan dažādās nozarēs uzkrāto terminoloģisko resursu ziņā. Par terminu datubāzes pamatu kļuva 145 000 LZA TK apstiprinātie vai ar LZA TK lēmumiem saskaņotie termini, galvenokārt — no pēdējo 10 gadu publikācijām. Šie termini joprojām publiski pieejami http://.termini.lza.lv/akadterm/; http://termnet.lv; http://completedb.ttc.lv

LZA TK darbam būtisks ir 20. gs. beigās pieņemtais Valsts valodas likums, kura 22. pants nostiprina LZA TK darbības juridisko pamatu, pilnvarojot komisiju veikt valstiski svarīgus uzdevumus terminoloģijas jomā.

2002. gada sākumā valsts prezidentes pārziņā tika izveidota Valsts valodas komisija (VVK), lai apzinātu valsts valodas situāciju Latvijā un izstrādātu ieteikumus latviešu valodas kā valsts valodas pozīcijas nostiprināšanai un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, iekļaujot šajās rūpēs arī terminoloģijas jautājumus.

Ar VVK un LZA atbalstu pēc dažādās ministrijās, redakcijās un citās ar valodas praksi saistītās iestādēs strādājošo personu lūguma savu ceļu pie lasītāja 2002. gadā sāka LZA TK informatīvi izglītojošais biļe­­tens «Terminoloģijas Jaunumi», lai aizpildītu informatīvo plaisu starp LZA TK darbu terminu apstiprināšanā un ieteikšanā praksei un terminu lieto­­tājiem, t. i., pašu praksi.

Izmantojot jaunās tehnoloģijas, ar LZA, VVK, sabiedrības «Tilde» un Latvijas Mobilā telefona atbalstu un ar Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) iniciatīvu internetā ir publicēta Latvijas terminoloģijas datubāze, kurā jau agrāk pieejamais LZA TK oficiāli apstiprinātais terminu materiāls (145 000 terminu) atbilstoši papildus piešķirtajam finansējumam papildināts ar terminiem gan no LZA TK un tās apakškomisijām, gan no LZA TK terminu kartotēkas.

Ar LZA TK darbu, apspriestajiem un apstiprinātajiem terminiem plašāk var iepazīties LZA TK mājaslapā http://termini.lza.lv/, kuras ietvaros sadarbībā ar sabiedrību «TehnoMedia» ir izveidota jauna akadēmiskā terminu datubāze «AkadTerm» ar aptuveni 300 000 terminu. Datubāzes adrese: http://termini.lza.lv/akadterm/.

Ir turpinājusies arī starptautiskā sadarbība.

2002. gada 21.–25. oktobrī Rīgā tika rīkota liepājnieka E. Drezena (Drēziņa) 110 gadu piemiņai (1892–1937) veltītā Otrā Starptautiskā terminoloģijas konference «Terminoloģijas un tulkošanas tehnoloģija daudzvalodu informācijas sabiedrībā». Šajā konferencē, kurā piedalījās 12 valstu terminologi, pārstāvot arī pasaulē vadošās terminoloģijas institūcijas — Starptautisko terminoloģijas pētniecības institūtu (IITF), Starptautisko terminoloģijas informācijas centru (Infoterm) un Eiropas Terminoloģijas asociāciju (EAFT) —, tika pieņemta svarīga rezolūcija ar aicinājumu valstīm un valdībām, starpvalstu institūcijām un starptautiskajām organizācijām, kā arī valodas politikas institūcijām savās valstīs atbalstīt terminoloģijas infrastruktūru veidošanu, ieviest terminoloģijas un speciālā lietojuma valodas kursu kā nepieciešamu visās tulkošanas un profesionālo studiju programmās jebkurā nozarē, veicināt īpaša finansējuma programmas terminoloģijai u. c. [8] Šīs Rezolūcijas svarīgāko punktu īstenošanai tika nosūtītas vēstules atbilstīgajām institūcijām, diemžēl atsaucība netika gūta.

Lai aktivizētu trīs Baltijas valstu sadarbību terminoloģijas jomā, 2003. gada 21. oktobrī VVK rīkoja starptautisku terminoloģijas un speciālā lietojuma valodas (SLV) semināru «Terminoloģijas darbs pašreiz un turpmāk Latvijā, Lietuvā un Igaunijā: sadarbības ieceres ES dalībvalstu kontekstā». Seminārā tika pausta pārliecība, ka Baltijas valstīs arī ES dalībvalsts statusā terminoloģijas jautājumi savu aktualitāti nezaudēs. Jo plašāk šo jautājumu lietišķā risināšanā iesaistīsies sabiedrība, jo lielāks ieguvums tas būs nacionālās valodas un terminoloģijas ilgtspējīgai attīstībai. (Šī semināra materiāli publicēti «Terminoloģijas Jaunumu» 2004. gada 7. numurā [9] un pieejami LZA TK mājaslapā.)

Kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijas terminologi aktīvi piedalījušies starptautiskās terminoloģijas konferencēs un semināros Austrijā, Vācijā, Dānijā, Somijā, ASV, Ungārijā, Polijā, Igaunijā, Lietuvā, arī ES centros Briselē un Luksemburgā un bijuši līdzdalīgi arī dažādos starptautiskos projektos (COPERNICUS, SOCRATES, PHARE, EuroTermBank). 2006. gadā šis darbs atzinīgi novērtēts ar terminoloģijas teorētisko principu pamatlicēja Eižena Vistera starptautisko vārdbalvu.

 

*

 

Terminoloģija ir īpatna darbības joma. Reizē valodnieciska un nevalodnieciska, reizē radoša un pragmatiska. Terminoloģijā krustojas visi valodas līmeņi un arī dažādās speciālās nozares. Tā kā terminoloģija lielā mērā saistīta ar loģiku, filozofiju, socioloģiju, informātiku utt., terminologam ideālā variantā jābūt ar ļoti vispusīgām zināšanām, bet jo īpaši — jābūt apveltītam ar abstrakcijas un loģiskas spriešanas spējām un, protams, erudīciju savā nozarē. Bet līdztekus tam — arī ar entuziasmu un fanātismu, lai mūsdienu brīvības, demokrātijas, tiesiskuma un anarhijas jūklī noturētu skaidru un stingru sakārtotas, saskaņotas terminoloģijas valstiskās nepieciešamības ideju.

 

Literatūra

[1] Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Latviešu terminoloģijas komisijas pieņemtie termini//LPSR ZA Vēstis, 1948., 5. nr.

[2] Вопросы разработки научно-технической терминологии. — Рига, 1973. —  236 с.

[3] Grabis R. Par terminoloģijas attīstību un izstrādāšanu latviešu valodā//LPSR ZA Vēstis, 1952., 4. nr. — 25.–38. lpp.

[4] Grabis R. Skaidri termini — skaidra doma//Zinātne un Tehnika, 1970., 7. nr., 2. lpp.

[5] Latviešu padomju valodniecība 30 gados. Sast. Dz. Barbare. — Rīga: Zinātne, 1976. — 287 lpp.

[6] Skujiņa V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi. — Rīga: Zinātne, 1993. — 224 lpp.

[7] IIFT Series. International Conference on Terminology Science and Terminology Planning. Riga, 17–19 August 1992. — Vienna: TermNet, 1994. — 282 p.

[8] IIFT-Inforem. Terminology and Technology Transfer in the Multilingual Information Society. Ed. V. Skujiņa. Vienna/Riga: TermNet Publisher/LLI of LU, 2003. — 184 p.

[9] Terminoloģijas darbs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā: sadarbības ieceres ES dalībvalstu kontekstā//Terminoloģijas Jaunumi, 7. nr. — Rīga: LZA TK, 2004. — 51 lpp.

 

Terminology Commission of Latvian Academy of Sciences during the period of 1946–2006

 

Summary

 

Terminology Commission (TC) under the authority of Latvian Academy of Sciences was founded in 1946. The first chairmen of TC of LAS was the vice-president of LAS professor M. Kadeks. During 60 years about 500 different subject-field specialists were involved in the work of the TC of LAS, among them such linguists as J. Endzelins, A. Ozols, A. Bergmane, Dz. Barbare, A. Blinkena and others.

From the very beginning of the TC activities it was postulated that main creators of subject field terminology are specialists of the corresponding branch of sciences, and collaboration with linguists also is necessary. All terms are verified by competent linguist (during 40ies–50ies of last century J. Endzelins was the main expert). Only disputable terms ought to be discussed during special sessions of TC.

In 40ies–80ies Latvian terms were published usually together with their equivalents in Russian. Since 90ies Latvian terms are published with their equivalents mainly in English, and in German, French and Russian too, in many cases — also with term definitions.

Step by step the contacts of Latvian terminologists with colleagues from other countries were extended. In 1969 the conference of three Baltic republics — Estonia, Lithuania and Latvia — on terminology issues was organized in Riga, and henceforth the contacts with terminologists from our neighbor countries were prolonged. In 1992 the International Conference on Terminology took place in Riga in commemoration of 100^th anniversary of the Latvian from descent terminologist and interlinguist Ernest Drezen. It was the beginning of active contacts among TC of LAS and such international organizations as IITF, Infoterm, IOUTN, EAFT and others.

During 90ies about 60 term dictionaries, standards and other term publications in different subject-fields have been prepared and published as the terminology base for Latvian in the status of official language in Latvian.

In 2005–2006 LAS and TC of LAS were among 7 partners of the international project Eurotermbank together with terminology colleagues from Germany, Denmark, Estonia, Lithuania, Poland and Hungary. About 220 000 Latvian terms are included in the Euroterbank and are easily accessible as term equivalents in partner languages.

The innovation of the very end of 2006 is the new academic term database AkadTerm with about 300 000 Latvian terms and their equivalents in other languages.