Lai taptu vārds…

Dzīvojam un strādājam robežšķirtnes «2004. gada 1. maijs» zīmē. Latviešu tautas rūpju lokā — arī valoda. Mūsu pašu dzimtā valoda, kas izdzīvojusi cauri vācu laika gadu simtiem un krievu laika gadu desmitiem, un patlaban nonākusi ciešā saskarē ar pasaulē visvairāk izplatīto — angļu valodu.

Savienībā un sadarbībā ar citām Eiropas valodām un tautām plašāks kļūst mūsu redzesloks. Jārunā un jāraksta par lietām, par kurām līdz šim nekā nezinājām. Ir vajadzīgi vārdi. Daudz vārdu.

Tomēr. Pasaulē ārpus mums ir noteikta lietu kārtība — augi, dzīvnieki, dabas parādības, procesi… Dažādās pasaules vietās ir līdzīgais un atšķirīgais. Kaut kas no tā, ko esam iepazinuši jau agrāk, un arī jaunais. Tāpēc izziņas process nav jāsāk no nulles un arī valodā vispirms jābalstās uz to, kas mums jau ir. Jauni vārdi, protams, vajadzīgi, tomēr lielā mērā lietā liekams līdz šim latviešu valodā jau uzkrātais vārdu pūrs. Vai šo pūru apzināmies? Vai neatstājam kodēm un aizmirstībai? Lai vārdu pūru pārzinātu, ir daudz jālasa. Un jāskatās vārdnīcās. Jo vairāk apzināsimies un apgūsim to mūsu valodas bagātību, ko pūrā mums atstājušas iepriekšējās paaudzes, jo vieglāk būs atrast īstos vārdus — jau gatavus vai vēl darināmus — arī turpmāk.

Valoda attīstās, bagātinoties vārdu krājumam. Vārdu krājumu var papildināt, vai nu darinot jaunus vārdus no valodā jau lietotiem vārdiem vai to sastāvdaļām, vai arī aizgūstot vārdus no citām valodām. Abi paņēmieni derīgi. Tomēr jāievēro, ka otrajā gadījumā mēs nonāktu arī zināmā citvalodu atkarībā: ja citā valodā maina attiecīgā vārda jēgu vai ja mainās tuvākās saskares valoda, attiecīgas pārmaiņas jāveic arī mums. Piemēram, burtraksta veidu vācu valodas ietekmē saucām par šriftu, tagad tā vietā angļu valodas ietekmē ienācis fonts. Svešvārdu vārdnīcā katrs no šiem vārdiem skaidrots citādi (fonts — ‘noteikta lieluma un stila rakstzīmju komplekts’; šrifts — ‘noteikta rakstības grafiskā forma, sistematizēts grafisko zīmju kopums, burtu tips’), taču būtībā jēdzieni lielā mērā līdzīgi, tikai fontu attiecina uz datorrakstu. Aizguvums no angļu valodas «klīrings» ienāca krievu valodas ietekmē un ar to apzīmēja ‘mijieskaita norēķinus’. Tagad «klīringa» nozīme sašaurināta un tiek risināti strīdi par aizguvuma lietderību latviešu valodā.

Kā pirms gadiem 30 rakstīja Monta Kroma, «valodas katls vārās». Tas vārījies visu laiku un turpina vārīties. Cik lielā mērā šajā katlā mūsu valoda rūdās, top bagātāka un noturīgāka vai, tieši pretēji, zaudē dzīvīgumu?

Kur ir valodas spēks? Pirmām kārtām, protams, lietojumā. Valoda ir rīks, kas jālieto ikdienā. Lai nesarūsē. Lai lietojumā to allaž pilnveidotu atbilstoši jaunām vajadzībām.

Otrkārt, valoda ir rīks, kas domāts ne tikai individuālai, personiskai lietošanai, bet arī sabiedrības indivīdu savstarpējai saziņai, domu apmaiņai. Tas nozīmē, ka valodai jābūt saprotamai visiem attiecīgās tautas pārstāvjiem. Tātad valodai jābūt tautiskai, ar latvisko vārdu, nevis aizguvumu priekšrocībām latviešu valodā kā latviešu tautas valodā.

Atcerēsimies igauņu valodnieka Henna Sāri atziņu (sk. rakstu Latviešu valodas kultūras jautājumu 12. laidienā, 29. lpp.): «Ja kāds — vai nu valodas kārtotājs, vai arī tekstu rakstītājs — savā neierobežotajā tieksmē virzītu literāro valodu uz pārbagātināšanos ar aizguvumiem un dotu priekšroku aizgūtam materiālam, tad tautas prasme savu valodu jaunināt mazināsies un pat atrofēsies. »

Kā notiek valodas attīstība Latvijā? Cik lielā mērā rūpējamies par to, lai mūsu valodas jaunrades spēja neatrofētos? Vai aizspriedumi pret jaunajiem vārdiem sabiedrībā nav lielāki par aizspriedumiem pret aizguvumiem? Un vai vispār mums ir aizspriedumi pret aizguvumiem?

Vai tad Rīgā latviski vairs nerunā?

Šādu jautājumu ne reizi vien uzdevuši Latvijas mazpilsētu un lauku iedzīvotāji. Un ne tikai tāpēc, ka rīdzinieku valodā daudz svešvārdu, bet arī tāpēc, ka vispār nevar saprast, ko īsti runātājs gribējis pateikt.

Latviešu valodas vēsturiskās attīstības gaitā vienmēr aktuāls bijis jautājums: kad svešvārds ir derīgs izteiksmes papildinātājs un kad — skaužams sārnis. Patiesība — ja nu ne gluži vidū, tad tomēr arī ne galējībās. Neviena kultūrtauta, arī latvieši, bez svešvārdiem nevar iztikt, tomēr, ja vārdu krājumā ir vairāk par 1/3 aizguvumu, tas ir pārāk daudz, tāpēc vēlams apdomāt katra jauna aizguvuma lietderību.

Kāpēc praksē dod priekšroku svešvārdiem?

• Jo tā tulkot ir ātrāk un vienkāršāk.
• Jo nav apgūts un tāpēc ir trūcīgs latviešu vārdu krājums.
• Jo nav pilnīgi skaidrs, par ko īsti ir runa.
• Jo akli atkārtojam to, ko dzirdam sev apkārt.

Ja aizgūstamais vārds ir starptautiski izplatīts, tam ir zināmas priekšrocības.

• Tas ir parocīgs tulkošanā un atpakaļtulkošanā.
• Tas vieglāk atpazīstams kā atbilsme dažādu valodu tekstos.

Trūkumi, kādus rada svešvārdi.

• Svešvārdu pārdaudzums padara tekstu nesaprotamu un tulkojumu par formālu, kā dēļ teksta saturs netiek precīzi uztverts (piemēram, realizēšanu vairs neuztveram kā ‘īstenošanu’, rekomendāciju — kā ‘ieteikumu’).
• Svešvārdi pakāpeniski izstumj no lietojuma mūsu pašu valodas vārdus, tādējādi zaudējam savas valodas bagātību un krāsainību (piemēram, balansēšana un sabalansēšana izstumj līdzsvarošanu, insaits —atskārsmi, līzings — nomu).
• Daudziem vieniem un tiem pašiem dažādās valodās izplatītiem aizguvumiem ir atšķirīga nozīme, tos lietojot, saturs tiek izkropļots (piemēram, angļu effectiveness nav tas pats, kas vācu Effektivität un latviešu efektivitāte; atšķirīgas nozīmes ir vārdiem speculation, Spekulation un spekulācija attiecīgi angļu, vācu un latviešu valodā).

Secinājums — vārdi aizgūstami ar saprātu un ar mēru. Iegūs gan teksta skaidrība, gan valodas nākotne.  

Vārdrades brīvības burvība

Pēc dažiem vērojumiem, jaunus vārdus ikdienā lieto daudzi un to skaits ir krietni lielāks, nekā to apzināti uztveram. Tradicionāli par galvenajiem jaunvārdu darinātājiem tiek uzskatīti dzejnieki. Dzejā izvēlētie vārdi pauž rakstnieka izjūtas un nav būtiskas nozīmes tam, vai lasītājs dzejā ietverto domu un lietoto jaunvārdu uztver tā, kā to domājis dzejnieks vai citādi. Katram lasītājam ir atšķirīga dzīves pieredze un emociju viļņojums. Dzejoļa radītajām atšķirīgajām emocijām nav būtiskas nozīmes. Galvenais — lai dzeja lasītājam būtu vajadzīga.

Rakstnieku valoda laiku pa laikam tiek analizēta, apkopota, daiļdarbos lietotie jaunvārdi nonāk vispārlietojamās leksikas vārdnīcās un kļūst par tautas īpašumu.

Arī sarunvaloda ir jaunvārdu kalve. Tas ir daudzkrāsains leksikas slānis, strauji mainīgs, niansēm bagāts un tāpēc jo interesants. Jēdziens ‘sarunvaloda’ lielā mērā tuvs jēdzienam ‘tautas valoda’, bet arī jēdzienam ‘ielas žargons’, sevišķi pilsētās. Tautas valoda, arī izloksnes, ir viens no literārās valodas avotiem. Taču dažreiz vērojama cenšanās aiz «tautas valodas» izkārtnes pasludināt par neaizskaramiem savus individuālās valodas paradumus. Tautiskuma vārdā mēdz uzsvērt, ka literārā valoda nedrīkstētu atšķirties no ikdienā runātās valodas. Bet dažkārt vērojama tendence noteiktās leksikas grupās, piemēram, vietvārdu formas izvēlē, literāro valodu pakļaut izloksnēm. Kā uzsvērts igauņu valodniecībā (sk. iepriekš minētā avota 31. lpp.), «valodas tautiskums nedrīkst nozīmēt literārās valodas pakļaušanu izloksnēm, ikdienas runas valodai vai tādam valodas veidam, kas ir parasts personām ar zemu un vidēju valodas skolojumu». Apzīmējums «literārs» paredz kopto valodas slāni, kas atbilst augstām sabiedrības prasībām un vienlaikus sakņojas tautas valodas bagātībās. Tāpat kā apģērbā, cilvēku savstarpējās attiecībās, uzvedībā un citur, arī sarunvalodā sakoptības līmenis ir atšķirīgs: no literārās sarunvalodas līdz vienkāršrunai un ielas «pašpuiku» žargonam. Tā saucamais jaunatnes žargons ir kaut kur vidū. Tā ir dabiska parādība, kas nav identificējama ar ielas žargonu.

Literāro sarunvalodu noteiktos raidījumos izmanto žurnālisti. Vai esam pamanījuši, cik rotaļīgi un nepretenciozi skan radioraidījuma «Lieliskais piecinieks» vadītāja skandētais «dižpārdoklis», konkurējot ar aizguvumu «bestsellers»? Jaunvārds var patikt vai nepatikt, un nezinu, kurš ir «dižpārdokļa» autors, bet, ja kāds izdomā to publiski kritizēt, tad nievājuma smaile katrā ziņā vērsta pret valodniekiem. Tāda ir tradīcija Latvijā. Latviskās latviešu valodas aizstāvjus mēdz klasificēt par «senilām» un stagnātiskām personām, kuri bremzē latviešu valodas straujo ceļu uz valodu ar «pasaules elpu».

Sarunvalodā katrs izvēlas un arī darina vārdus atbilstoši savai valodas prasmei, izpratnei, vajadzībai, kultūras līmenim. Jau no agras bērnības. Mans trīsgadīgais dēlēns reiz, izdzirdot mani minam vārdu izobāra un kāpelēdams pa gultas kājgaļa režģiem, savā nodabā spriedelēja: «Un tad mums būs bārties un izobārties.» Sveša vārda radītas asociācijas. Svešvārda un latviskā vārda krustojums, hibrīds, bez jebkādas jēdzieniskās nozīmes. Vienkārši «valodojot». Citreiz, uzzinot, ka pāris mēnešus vecais brālītis tiek barots arī ap pusnakti (tātad — pēc vakariņām, naktī), lietišķi jautāja: «Vai brālītis vēl ēdīs arī nakariņas?» Lūk, nejauši vārddarinājumi no bērna mutes. Kā vingrināšanās valodas radošai lietošanai vēlākos gados. Par radošu pieeju liecina arī vārdu lietošana neparastās nozīmēs un savienojumos, piemēram, četru radiokungu — Dzintra Kolāta, Mārča Bendika, Eduarda Liniņa un    Ilmāra Latkovska — ironiskie negāciju «apvingrojumi». Vai manas kolēģes Ventspils Augstskolas profesores Maijas Baltiņas «Dienā» publicēto tēlojumu cikls par «vārdu kārdināšanu», «vārdu pieradināšanu» u. tml. Apgūstot vārdu lietojuma un vārdrades prasmi, ir iespējams izjust vārdu burvību un veidot vārdu gleznas.

Ne daiļliteratūrā, ne ikdienas sarunvalodā vārdu izvēli neviens nereglamentē. Tomēr saglabājas un savu aktualitāti nezaudē jēdziens ‘valodas kultūra’. Tas joprojām ir tikpat svarīgs kā jēdzieni ‘uzvedības kultūra’, ‘apģērba kultūra’ un kultūra cilvēka dzīvē vispār.

Cilvēks kā kultūras būtne sākotnēji veidojas ģimenē, kur tiek apgūtas pirmās iemaņas gan valodas un uzvedības kultūrā, gan cilvēku savstarpējo attieksmju kultūrā. Tieši ģimene un pēc tam skola var sekmēt jaunajā paaudzē izpratni par kultūru, sakoptību kā vērtību. Arī valodā. Vieglāk tas panākams labvēlīgos izglītības apstākļos, kad dzimtās valodas mācīšana ir augstā līmenī. Latvijā diemžēl tas tā nav.

Apzināti virzītā vārdrade

Cilvēka dzīve ir ne tikai izklaides, emocijas, ikdienas sarunas draugu vai paziņu lokā. Ir arī darbs, lietišķie darījumi, kuri izvirza savas prasības gan rīcībā, gan valodas lietojumā un vārdu izvēlē. Un tad vairs nav vienalga, vai «aizturēto personu» nosauc par «aizdomās turēto» vai «noziedznieku». Un nav vienalga, vai «pavadzīme» ir dokuments vai nav. Un tad nav vienalga, vai par darbu tiešām «samaksā», cik tas ir vērts, vai tikai aptuveni «apmaksā», varbūt neiedodot pat ne santīma (varbūt tieši tāpēc vārds apmaksa ir kļuvis par tādu kā modes vārdu vai dežūrvārdu mūsdienās, kad visaugstākajā līmenī netiekam vaļā no korupcijas finanšu darījumos).

Tātad — ir valodas speciālā lietojuma joma, kurā svarīga nozīme ir tā saucamajiem terminiem. Termins — no latīņu vārda terminus ‘robeža’, un par terminu sauc vārdu vai vārdkopu, kas izsaka kādu noteiktu zinātnes, tehnikas, mākslas vai citas speciālās nozares jēdzienu. Noteiktu jēdzienu, tātad — precīzi definētu (vai vēl definējamu) jēdzienu, ko ir svarīgi atšķirt no citiem jēdzieniem, lai nerastos pārpratumi. To panāk, apzināti izvēloties termina struktūru tā, lai tajā izteiktu attiecīgā jēdziena būtiskās (nepieciešamās un pietiekamās) pazīmes.

Valoda cieši saistīta ar domāšanu, tās mijiedarbībā viena otru savstarpēji papildina, attīsta. Domu, ko ietver vārdos, var tālāk risināt. Vārdos neizteiktā doma ātrāk zūd.

Ja lietojam valodu kā domu izteiksmes līdzekli, ir svarīgi, lai mēs valodu būtu apguvuši tādā pakāpē, lai mūsu domas izteikšanai vārdu nepietrūktu. Bet valoda ir arī sazināšanās līdzeklis, un šīs funkcijas dēļ, izsakot savas domas, ir svarīgi domāt par adresātu — klausītāju vai lasītāju. Par to, lai klausītājs vai lasītājs mūs saprastu.

Speciālā lietojuma valoda (SLV, kam angļu valodā atbilst apzīmējums LSP, resp., language for special purposes) ir sfēra, kuras problemātikai tiek veltītas starptautiskas konferences un starptautiski zinātniski rakstu krājumi. Savukārt dažādās valstīs ir dažādi SLV pētniecības centri, piemēram, Vīnē ir Starptautiskais Terminoloģijas pētniecības institūts IITF (Internationale Institut für Terminologieforschung) un starptautiskas organizācijas INFOTERM, TermNet u. c.

Latvijā Latvijas Zinātņu akadēmijas pārziņā darbojas LZA Terminoloģijas komisija, kas dibināta 1919. gadā (bet LZA ietvaros darbojas kopš 1946. gada) un Tulkošanas un terminoloģijas centrs, kas dibināts 1997. gadā ar pamatuzdevumu tulkot ES normatīvos aktus, nodrošinot tos ar nepieciešamo terminoloģiju. Abu šo institūciju sadarbībā tiek gādāts par dažādu nozaru terminoloģijas attīstību atbilstoši mūsdienu vajadzībām un latviešu valodas attīstības interesēm.

Vārdrades receptūra

Jauna vārda radīšanas priekšnoteikumi:

• ir nobriedusi vajadzība pēc jauna vārda,
• ir pilnīgi skaidrs jēdziens, kas izsakāms vārdā,
• ir attiecīgs paraugs (modelis) valodā.

Vajadzība pēc jauna vārda speciālā lietojuma valodā (SLV) galvenokārt rodas, veicot kādu pētījumu un atklājot ko jaunu vai arī tulkojot citu valodu tekstus. Ja vārdu nevaram atrast vai izdomāt, atliek samierināties ar aprakstošu izteiksmi, kā to, piemēram, darīja Vecais Stenders «Augstas gudrības grāmatā», uzsvērdams, ka «tai nabagai latviešu valodai vārdi trūkst no augstām garīgām lietām samanīgi rakstīt» (198. lpp.).

Kopš 19. gs. vidus jaunlatvieši pauda atšķirīgu domu: latviešu valoda nav nabaga. Tā gan ir maz kopta, tomēr līdzīga «treknai auglīgai zemei, kas palaista un bez kopšanas būdama, ušņas un dadžus izaudzina, bet kas ar prātu kopta svarīgus zelta kviešus simtkārtīgos augļos atmet» (Pēterburgas Avīzes, 1862, 21).

20. gs. pašā sākumā Kārlis Mīlenbahs ar lielu pārliecību uzsvēra, ka latviešu valodā ir «tik daudz vārdu celmu, ka no tiem var izaugt liels vārdu mežs» un atstāja mums pūrā apjomīgo «Latviešu valodas vārdnīcu», kuru pēc K. Mīlenbaha nāves 1916. gadā līdz publicēšanai pabeidza sagatavot Jānis Endzelīns (šo vārdnīcu saīsināti mēdz apzīmēt ar abu valodnieku uzvārdu pirmajiem burtiem ME). Seši biezie vārdnīcas sējumi patiesi apliecina mūsu valodas bagātību (ir aplēsts, ka četros pamatsējumos ir 75000 šķirkļu). Turklāt tā reizēm tieši, bet dažkārt pastarpināti noder arī par mūsdienās vajadzīgu vārdu bāzi. Piemēram, ME publicētais vārds «zīmolis» 2003. gada pavasarī noderēja par ierosmi jaunvārdam zīmols, kas Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā tika oficiāli apstiprināts angļu vārda «brand» atbilsmei, lai apzīmētu ‘tēlu’, kādu uzņēmējs, izmantojot noteiktu logo, prečzīmi vai vēl citas pazīšanas zīmes, veido par savu firmu vai ražojumu un kāds klientam veidojas par attiecīgo firmu vai izstrādājumu. Otrs piemērs. ME minētā īpašības vārda izloksnes forma «smagrs» (‘smags’) noderēja par pamatu lietvārda smagris darināšanai, lai nosauktu līkā zobena detaļu, kas cirtienam paredzēto zobena asmens daļu padara smagāku un tātad iedarbīgāku, un lai no krievu valodas nebūtu jāaizgūst vārds (faktiski — nevārds) «jelaņs» (krieviski елань). Tieši no ME aizgūts vārds plākste, gan atšķirīgā nozīmē, proti — lai apzīmētu plakanu, apaļu vai četrstūra formas plāksnīti (skolas laikā tādu locījām no konfekšpapīriņiem), ko krievu valodā sauc «fiška» un ko izmanto galda spēlei.

Vajadzība pēc jaunvārda termina funkcijai var rasties gan jauna jēdziena apzīmēšanai (dzīvotne — ‘dzīvnieka mitināšanās un attīstības vide’;  piecietība — ‘organisma spēja nepiemērotā vidē saglabāt savas sugas pamatpazīmes’; brika — ‘stāds ar substrātā ietvertām saknēm’), gan esoša jēdziena precizēšanai respektīvi tuvu jēdzienu atšķiršanai (noslogojums kā rezultāts un noslogotība kā pakāpe; nedzīvdzimšana kā process un nedzīvdzimstība kā pakāpe, kā kvantitatīvi raksturojams jēdziens; kraušana kaudzē un krautnēšana krautnē; asmens un šķeltnis kā daļa un veselais; laistīšana vispār, jebkādā veidā un lietēšana kā laistīšana lietus veidā). Nereti jaunais vārds tiek veidots nevēlama profesionālisma, barbarisma vai praksē lietota garāka vārdu savienojuma aizstāšanai (šlifs → pieslīpnis, štrihs → skārums (mūzikā); broņa → nodrose, klipverks → paminkaltava; lasīt un rakstīt pratējs → rakstpratējs, lasīt un rakstīt prasme → rakstpratība, gaismas signālaparāts → luksofors).

Vārdā izsakāmā jēdziena skaidrība nozīmē: lai radītu jaunu vārdu (terminu) un  izvēlētos nozīmes ziņā vairāk piemērotus vārddarināšanas elementus, ir labi jāpazīst attiecīgais jēdziens, skaidri jāapzinās tā būtiskās pazīmes, robežas, jāzina virsjēdziena un blakusjēdzienu termini. Izvēloties, piemēram, apzīmējumu atpūtas ceļojumam (krieviski круиз), kurā apskata vairākus objektus (valstis, pilsētas, celtnes u. c.), ir jāzina, vai runa ir par ceļojumu tikai ar kuģi (kuģojums, apkuģojums), vai — arī ar lidmašīnu, autobusu vai pat zirga pajūgu (apceļojums), vai galvenais ir tas, ka ceļotāji iepazīstas ar dažādās vietās esošiem objektiem (apkuģojums, apceļojums), vai tas, ka ceļojums ir atpūtas (atpūtas kuģojums, atpūtas ceļojums) vai izpriecas brauciens (izprieckuģojums, izpriecceļojums). Apzīmētā jēdziena skaidra apzināšanās ļauj no dažādiem iespējamiem vārddarinājumiem izraudzīties atbilstošāko.

Ja zinām, ko gribam pateikt, parasti to arī protam. Ja nezinām, tad visbiežāk priekšroku dodam citvalodas vārda aizgūšanai.

Lai darinātu jaunu vārdu, būtiska loma ir attiecīgam paraugam, t. i., citam līdzīgi darinātam vārdam. Piemēram, tāpat kā no lietvārda auglis darināts auglība, no raža — ražība, tā no adrese veidots adresība, no autors — autorība, no takts — taktība. Pēc akmenājs, smiltājs parauga veidoti jaundarinājumi bruģājs, grēdājs. Pēc līdzības ar ortopēdija, pediatrija darināts protēzija. Pēc dilonis parauga darināti salonis (‘slimīgs stāvoklis, ādas pietūkums, ko izraisa aukstums vai mitrums’), dzēronis (‘slimīgs stāvoklis, ko izraisa alkohola pārmērīga lietošana’).

Termini parasti ir lietvārdi. Lietvārdā katrā ziņā jābūt vismaz vārda saknei un galotnei. Bez tam var būt kāds piedēklis (arī vairāki piedēkļi) un priedēklis (parasti viens). No šīm vārddaļām atbilstoši to nozīmei arī tiek veidoti vārdi. Tauta šo vārdrades receptūru — vārdu modeļus — parasti apgūst dabiskā valodas lietojumā.

Visizplatītākais modelis, pēc kura veidota (un veidojama) noturīga atvasinājumu grupa, latviešu valodā ir procesa un rezultāta nosaukumi, kas atvasināmi no jebkura darbības vārda:

maksāt — maksāšana — maksājums,

tvert — tveršana — tvērums,

dekorēt — dekorēšana — dekorējums.

Vispārlietojamās vārdnīcās parasti dod darbības vārdus, no kuriem atbilstoši latviešu valodas sistēmai vienmēr iespējami attiecīgie lietvārdi. Savukārt terminu vārdnīcās parasti dod kādu no šādiem lietvārdiem, bet otrs lietvārds un darbības vārds vienmēr ir potenciāli iespējams. Tā, piemēram, ja ir darināts jauns procesa nosaukums smilšstrūklošana vienmēr ir iespējams rezultāta nosaukums, smilšstrūklojums un darbības vārds smilšstrūklot.

Ir arī tādi modeļi, kas retāk sastopami un mazāk pazīstami. Ar tādiem prot rīkoties tikai tie, kuriem bijusi lielāka vajadzība vai interese šos modeļus izzināt: laulāts — laulātība (laulāto pāru statistikā); iesūtīt — iesūtne (datorterminoloģijā); ļaudis — ļaudīgs — ļaudīgums (piemēram, pilsētu ielās).

Sabiedrības attieksme

Kā sabiedrība vērtē jaunvārdus?

Spriežot pēc laikrakstā «Diena» 2004. gada agrā pavasarī rīkotās aptaujas par vārda novads piemērotību divu vai trīs pagastu apvienojuma nosaukšanai (kā paredzēts administratīvi teritoriālajā reformā), jaunvārdi plašākai sabiedrībai nepatīk. Un, ja tā, tad, rodoties vajadzībai pēc kāda nosaukuma, vai nu jāiztiek ar esošajiem vārdiem, vai jāaizgūst no citas valodas. Diemžēl arī šai ziņā vienotību sabiedrības aptaujās izsecināt grūti. Parastais rezultāts — visai izteikta pretstāve. Ir dažādi viedokļi un atšķirīga, pat pretrunīga gaume. Pat kultūras darbinieki priekšroku mēdz dot «kičiem» (primitātēm) un «performancēm» (latviski sniegums, veikums), kā arī «pī-ā» (kas ir no angļu «public relation», saīsināti «PR», ko izrunā [pī-ā]) un pat «pablikrileišn» u. tml. nevārdiem. Vai tā būtu tāda kā augstāka kulltūras izpausme pretstatā «bauru» latviešu valodai?

Ir jau tiesa, ka plašākai sabiedrībai vienlīdz sveši ir gan jauni aizguvumi, gan latviskie jaunvārdi un dažkārt pat agrāk plaši lietotie vārdi, kas doti dažādās vārdnīcās. Tomēr jaundarinājums, lai cik tas svešs, veidots no kaut daļēji pazīstamiem elementiem. Tas palīdz rosināt un attīstīt domu, labāk izprast kopsakarības. Salīdzināsim, piemēram, psiholoģijā aizgūto terminu «insaits» un vārdnīcās lasāmo atskārta vai atskārsme. Vai daudzi spējam izprast aizguvuma «insaits» dziļāko jēgu? Bet atskārtu, cerams, saprotam?

Turklāt svešvārdi, gluži kā tādi imigranti pieligzdo latviešu valodu: tu paņem vienu, piemēram, «peidžeri», bet tas «piepeidžerē» valodu vēl arī ar «atpeidžerēt», «aizpeidžerēt», «uzpeidžerēt» u. c. Vai arī — «čats», kuram līdzi nāk «čatošana», «čatojums», «čateris», «čatotājs», «čatīgs», «čatīgums» un tā tālāk… Ar ko sliktāka ir mums pazīstamā tērzēšana? Kaut gan bieži tā tāda pļāpāšana vien sanāk…

Pārmantojamība

Kas ir radoša personība? Kā skaidrots vārdnīcā, radošs ir ‘tāds, kas rada vērtības (parasti garīgās vērtības), tāds, kura rezultātā rodas vērtības (parasti garīgās vērtības)’.

Vai vārds ir vērtība? Ja tautas un valsts dzīvē valoda ir vērtība (jācer, ka to neviens neapšauba), tad arī vārds kā valodas būvmateriāls ir vērtība. Un, ja tā, tad par tautas vērtību radītājiem pamatoti jāuzskata arī vārddarinātāji.

Parasti par radošām personībām, arī vārdradē, uzskata dzejniekus. Taču tiesības radīt jaunus vārdus ir arī citiem. Turklāt ne mazāk svarīgi kā dzejniekam radīt vārdus savu domu un emociju izteikšanai ir arī jebkuram zinātniekam vai tulkotājam ar dažādām nozarēm saistīto atziņu izteikšanai. Arī zinātnieks, radot jaunas taustāmas vai garīgas vērtības, ir radoša personība. Arī speciālists, kurš valodu papildina ar jauniem terminiem, ir radoša personība vārdu jaunradē.

Jā, pirms gadsimta bija Jānis Endzelīns un Rainis, vēl agrāk — Juris Alunāns un Atis Kronvalds… Un arī šai brīdī mūsu valodas attīstība neapstājas tikai tāpēc, ka šo personību vairs nav. Vēl ir dažs labs viņu skolnieks vai skolnieku skolnieks. Ir valodas speciālisti un citi interesenti, kuri rūpīgi izstudējuši vai vismaz iepazinušies ar šo personību vārdrades mantojumu un ir spējīgi arī mūsdienās piedāvāt itin veiksmīgus jaunvārdus. Šādas radošās personības mums ir dažādās nozarēs. Un daļa no tiem iesaistījušies LZA Terminoloģijas komisijas darbā.

Mežzinātnieks Miervaldis Bušs ir darinājis starptautiski patentētu terminu brika (tas atvasināts, izmantojot vārda brikete sakni un pievienojot tai galotni). Mežzinātnieks Pauls Sarma ir termina dabsaimniecība autors. Ilggadējais Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas vadītājs Rūdolfs Grabis ir termina jaunattīstības valstis autors, bet Aina Blinkena — termina zinātība un apzīmējuma ārzonas autore. Ilggadējais žurnālists un terminologs Aldis Lauzis darinājis vārdus informacionāls, operacionāls, terminālis. Ilggadējā terminoloģe Ruta Purviņa ir darinājusi vārdu patērnieciskums. J. Endzelīna skolniece Rasma Grīsle piedāvājusi vārdus dzēronis, salonis.

Diemžēl terminologu daudzu gadu desmitu individuālais devums īpaši nav analizēts, apkopots, precizēts. Sēdēs pieņemtie termini parasti ir kolektīvs devums, kad pēc īsākām vai garākām debatēm no kolēģu «piespēles» kādam izdodas pateikt to termina variantu, kurš sēdē tiek pieņemts un pēc tam publicēts vārdnīcā.

Tā kā šis raksts veltīts vārdu jaunradei un krājuma lasītājus varbūt interesē konkrēti vārdi, kādus terminologi ir darinājuši 20. gs. otrajā pusē, minēšu daļu no tiem. Šoreiz — tos, kurus, rediģējot dažādu nozaru terminu vārdnīcas un sniedzot konsultācijas vai kopā ar kolēģiem diskutējot terminoloģijas sēdēs, kopš 1961. gada esmu piedāvājusi speciālā lietojuma valodas praksei. Esmu dzimusi 100. gadā pēc Ata Kronvalda, tāpēc uzskatīju par savu pienākumu sekot vārdrades klasiķa paraugam. Turpmāk minētie jaunvārdi apkopoti A. Kronvalda 160. jubilejas atceres gadā kā cieņas apliecinājums cilvēkam, kurš «par to, ko mīlēja un kam ticēja, būtu ļāvis sevi krustā sist… » (A. Kronvalds. Kopoti raksti. I sēj., 119. lpp.). Jaunvārdi izkārtoti pēc vārddarinājumu grupām. Ar zvaigznīti atzīmētie vārdi jau iekļuvuši vispārlietojamās (ne tikai terminu) vārdnīcās.

-šana:   atstarpošana, izvirsmošana, aizslepenošana, atslepenošana, *dzeltināšana, *mīkstēšana, *raupināšana, *siltināšana, *smadzināšana;

-ums:  *aprīkojums, apvirvējums, sarminājums, skārums; *vispārējums; neielikums, nenobriedums, nepiekrāvums, neveikums;

-tājs:  atskavotājs;

-ība: grimstība, klātējība, nebojātība, *piecietība, *pleicība,*rūkamība, *sagulstamība, *vērstība; arhīvniecība, remontniecība;

-n-, -tn-, -ātn-, -atn-: asotne, atstatne, dzertnis, *dzīvotne, iestrādne, iesūtne, izstrādne, *iztvaikotne, izvēlne, kasetne, *mazgātne, mazgātnis, *pieslīpnis, raktne, segnis;

-nieks: *apdarnieks;

-tuve: pārtītuve;

-aine: kārtaine;

-ājs: bruģājs, *grēdājs;

-iena: iedaliena;

-ene, -enis: sitene; galenis, kājenis;

Darināti jaunu divdabji stāvots, vidukļots, kas potenciāli paredz jaunu darbības vārdu lietošanu.

Pievienojot galotni saknei vai celmam, darināti: spilga (sīks spīguļojošs dekoratīvs rotājums apģērbiem), dzese, atrise, izmete, spīds (glezniecībā), sprauds, smagris (zobena detaļa).

Ar priedēkļiem atvasināti: aizpagalms, atklāsts, atsolis, atšķidrums, attvaiks, atūdens, sadancis, uzgrope; arī atkritas, izskalas (abi ar negatīvu, nederīguma nozīmes niansi).

Jauni īpašības vārdi atvasināti ar:

-īgs:  izplatīgs, saskarīgs;

-ējs:  ārupējs, iekšupējs.

Kā jauni salikteņi piedāvāti: ilgtspējīgs un ilgtspējīgums, mijmaiņa, tiešraide, paminkaltava, smilšstrūklošana.

Izmantojot aizgūtas vārddaļas, darināti: kvalitativitāte, programmatūra, momonīmija, mononīmisks, mononīmiskums, protēzija, terminēma, funkcionēma, deklarants, emulgants, papete, dokumentoloģija, translatoloģija, ludotēka; adefisāls, diafragmāls, grupāls, tekstuāls, tipāls; gravitārs; reanimatīvs, rezonatīvs; reanimobilis.

Atis Kronvalds savu rakstu nobeigumos mēdza uzrunāt sabiedrību, aicinot nesmādēt latviskos vārdus, bet plaši tos lietot: «Tos jaunvārdus, kuri pēc mūsu valodas likumiem pieklājīgi izaudzināti, — tos lūdzami velti nesmādēsim, bet apkopsim viņus, runā un rakstos ieņemdami» («Baltijas Vēstnesis», 1869, 59).

*

Reizē ar Latvijas pievienošanos ES dalībvalstu saimei sākas jauns laikmets. Ienākusi arī jauna paaudze, kura priekšroku dod tirgus, nevis garīgajām vērtībām. Valodas lietojumā tas katrā ziņā ienesīs pārmaiņas (jau tagad latviskas latviešu valodas vērtes vietā ienākuši personiskie «reitingi»).

Mūsu tautas valoda pieredzējusi daudz pārestības, tomēr joprojām nav salauzta. Vēlēsim savai valodai un tautai noturīgu pastāvēšanu un ilgtspējīgu attīstību cauri nākamajiem gadu desmitiem un simtiem.

(Pārpublicēts no rakstu krājuma «Valodas ceļi, krustceļi». — Rīga: Garā pupa, 2004, 5.–24. lpp.)