LZA TK protokols Nr. 5/1095 (29.09.2009.)

Sēde notiek 2009. gada 29. septembrī LZA Senāta sēžu zālē
Sēde sākas plkst. 14.00
Sēdē piedalās 20 dalībnieki
Sēdi vada Valentīna Skujiņa
Protokolē Anita Butāne

 

Darba kārtībā:

1. Pašvaldību termini.
2. Termina «kompetences» izpratne.
3. Dažādi.

Par neierašanos uz sēdi ziņojuši K. Cīrule un A. Amoliņš.
Atklājot pirmo rudens sezonas sēdi, sēdes vadītāja V. Skujiņa atzīst, ka darba kārtībā ir divi nopietni jautājumi.

 

1

V. Skujiņa aicina sēdes dalībniekus neizvērst nelietderīgas diskusijas, tostarp arī par terminu municipalitāte, kas atzīts par daudznozīmīgu un tāpēc pārprotamu, un dod vārdu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) Pašvaldību reformu nodaļas vadītājam A. Šultam, lai iepazīstinātu ar dažādu institūciju viedokli par terminiem «republikas pilsēta» un valstspilsēta.

A. Šults informē sēdes dalībniekus, ka aptauja par abiem terminiem veikta vairākās institūcijās (nopietnas diskusijas bijušas gan Latvijas Pašvaldību savienībā (LPS), gan biedrībā «Latvijas Lielo pilsētu asociācija» (LLPA), gan RAPLM), arī juristu vidū, un, lai gan netiek apšaubīts tas, kurā laikā termins «republikas pilsēta» ir radies, attieksme pret piedāvāto terminu valstpilsēta ir noraidoša, jo tas atzīts par diskriminējošu. Piem., LLPA uzskata, ka par valstspilsētām dēvējamas visas pilsētas (pat ja tās tiek apzīmētas ar salikteni, nevis ar vārdkopu valsts pilsētas). A. Šults arī min, ka lielas bažas rada terminu maiņai nepieciešamie resursi (būtu jālabo gandrīz 100 ārējo normatīvo aktu, kuros lietots termins «republikas pilsēta») un ka juristi šai gadījumā jautājumu neskata vēsturiskā aspektā (vienlaikus gan atzīstot, ka periods kopš neatkarības atjaunošanas ir pietiekami liels). A. Šults aicina uzzināt arī galvenās mērķauditorijas – attiecīgo pilsētu pašvaldību – viedokli. A. Šults informē, ka gan RAPLM, gan LPS piedāvājums ir attiecīgās deviņas pilsētas (Daugavpili, Jelgavu, Jēkabpili, Jūrmalu, Liepāju, Rēzekni, Rīgu, Valmieru, Ventspili) saukt par lielpilsētām vai lielajām pilsētām, tomēr šai diskusijai un termina maiņai šobrīd nav piemērotākais laiks, jo notiek dažādas reformas un pastāv arī iespēja, ka teritoriālais dalījums vēl tiks koriģēts. Uzrunas nobeigumā A. Šults aicina sabiedrisko domu ņemt vērā.

Tiek atklāta diskusija.    

J. G. Pommers jautā, vai šis jēdziens ir aktuāls tikai Latvijai? A. Šults atbild, ka nav informācijas, kas liecinātu, ka šāda jēdziena apzīmējums tiek lietots arī citās valstīs.

A. Lauzis pievienojas viedoklim, ka jaunākā paaudze vārdu «republika» vairs nesaista ar padomju laiku.

G. Kusiņš pauž neizpratni par LPS uzskatu, ka termins valstspilsēta ir diskriminējošs. A. Šults precizē, ka šādu viedokli paudis LPS vecākais padomnieks M. Pūķis. G. Kusiņš jautā, vai termins «republikas pilsēta» LPS pārstāvjus apmierina? A. Šults atbild, ka šis termins pilnībā arī neapmierina, tomēr, tā kā pagaidām nav labāka priekšlikuma, izteikta vēlēšanās to saglabāt.

A. Blinkena atgādina, ka, diviem vārdiem saplūstot saliktenī, tiek iegūta cita nozīme; to uzsver arī V. Skujiņa. A. Blinkena arī atzīst, ka nosaukums lielpilsēta ir labs (pārējās pilsētas varētu dēvēt par mazpilsētām). V. Šults min vēl vienu problēmu: ja skata reģionu griezumā, valstspilsēta ir tikai viena – Rīga, pārējās lielpilsētas ir reģionu pilsētas. A. Blinkena ierosina, ka Rīgu, kā ierasts, varētu dēvēt par galvaspilsētu. G. Kusiņš norāda, ka likumā tas nav rakstīts, un izsaka šaubas, vai Rīga ir tik sevišķa, ka tai likumā būtu nepieciešams atsevišķs apzīmējums (lietderības jautājums).

E. Cauna pieļauj, ka vārda «republika» lietošana problēmas rada tādēļ, ka to nevajadzētu lietot tādās frāzēs kā, piem., «mūsu republikā» (tomēr ir šaubas, vai mērķis – izskaust šādus lietojumus – jāpanāk ar šādiem lēmumiem), savukārt valstspilsēta ir jauns vārds, ko katrs var uztvert ar citu semantiku, taču laika gaitā termins parasti iegūst nepieciešamo nozīmi.

V. Skujiņa lūdz precizēt, vai pret terminu «republikas pilsēta» iebilst arī RAPLM pārstāvji. A. Šults informē, ka galvenais likums šai jautājumā ir Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, kurā noteikts, ka Latvijas Republiku iedala šādās administratīvajās teritorijās: apriņķos, republikas pilsētās un novados (4. pants); RAPLM pozīcija ir šāda: lai gan jautājums ir šaurs (tas skar tikai pārvaldi), termins «republikas pilsēta» būtu jāmaina, bet ne šobrīd.

A. Lauzis atzīst, ka nosaukums lielpilsēta neder, jo tas pilsētu raksturo pēc lieluma, nevis pēc pakļautības (dažas pilsētas ir pat lielākas par tām, kam šis statuss piešķirts). M. Baltiņš, pievienojoties A. Lauzim, min, ka nosaukumu lielpilsēta attiecināt, piem., uz Valmieru nebūtu korekti. V. Šults informē, ka arī LPS iebildusi pret nosaukumu lielpilsēta attiecīgo pilsētu apzīmēšanai.

G. Kusiņš norāda, ka LZA Terminoloģijas komisija (TK) ir pilnvarota izlemt, kādi termini jālieto oficiālajā saziņā, un jo ātrāk lēmums tiek pieņemts, jo labāk. Ja kāds termins tiek iestrādāts likumā, no kura tas pāriet uz citiem dokumentiem, vēlāk terminu «izravēt» nav iespējams.  G. Kusiņš atzīst, ka jāmeklē termins, kas ir vairāk piemērots nekā termins «republikas pilsēta», un ka termina maiņa nav neiespējama (par to liecina, piem., pieredze ar finansu → finanšu), un dokumentu skaits nevar būt galvenais kritērijs, lai izlemtu par termina maiņu. G. Kusiņš atbalsta A. Lauža priekšlikumu — izveidot visu shēmu (teritoriju dalījumu) kopumā, pēc tam diskutēt par terminiem un ierosina spriešanu atlikt, jo jāatrod visiem pieņemams termins. Papildus G. Kusiņš uzsver, ka LZA TK nav efektīva lēmumu īstenošanas mehānisma, jo praksē ļoti bieži tiek izvēlēti un lietoti citi termini.

J. G. Pommers arī atzīst, ka termina maiņas grūtības ir pārspīlētas, ir jādod pārejas laiks un jānosaka, ka turpmāk jālieto jaunais termins.

V. Skujiņa jautā G. Kusiņam, vai LZA TK 2008. gada lēmumam jāpaliek spēkā un vai būtu pievienojama kāda piebilde? G. Kusiņš atbild, ka kopumā ir par to, lai 2008. gada lēmums par terminu «republikas pilsēta» netiktu mainīts, kamēr nav labāka priekšlikuma, un ka piebildē varētu dot skaidrojumu, ko TK domājusi un kāpēc izdarīta šāda izvēle (skaidrojums noderēs, kad par šiem jautājumiem atkārtoti spriedīs pēc 2–3 gadiem).

E. Cauna tomēr aicina ņemt vērā iebildumus un atzīst: ja vajadzīgs cits termins, tas ir jāpiedāvā, nevajag uzspiest.

V. Skujiņa ierosina šī jautājuma kārtošanā ciešāk sadarboties dažādām institūcijām, uzklausot arī attiecīgo pilsētu pašvaldību viedokļus. Komentējot saņemtās RAPLM vēstules, V. Skujiņa secina, ka joprojām tiek jaukta teritorija ar administrāciju (par ko liecina, piem., izteiksme «vietējā pašvaldība (novads)» RAPLM 22.09.2009. vēstulē Nr. 10.1-11/6662). A. Lauzis piebilst, ka šādos gadījumos tas uzskatāms par neterminoloģisku lietojumu (metonīmija). V. Skujiņa uzsver, ka oficiālā dokumentācijā šāds neterminoloģisks lietojums ir nevēlams, jo to uztver par oficiāli pieņemamu izteiksmi. V. Skujiņa arī atgādina, ka citvalodu terminu pieņemšana neietilpst LZA TK kompetencē.

Pēc G. Kusiņa ierosinājuma visi sēdes dalībnieki vienojas LZA TK 2008. gada lēmumu par terminu «republikas pilsēta» pagaidām nemainīt un pie šī jautājuma atgriezties, kad tiks precizēts teritoriālais dalījums (līdz tam izzināt sabiedrības un ciešāk iesaistīto pilsētu pašvaldību viedokli).

 

2

Pirms diskusijas uzsākšanas V. Skujiņa dod vārdu Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētājam J. Vētram. J. Vētra informē sēdes dalībniekus, ka šis jautājums saistīts ar diviem procesiem un diviem dokumentiem: 1) augstākās izglītības kvalifikācijas ietvarstruktūras izveide Eiropas ietvaros (konference Bergenē (2005. gadā), kurā panākta vienošanās, kā aprakstīt studiju rezultātus — zināšanas, prasmes un kompetences, ar kompetencēm saprotot to, kā praksē tiek izmantotas zināšanas un prasmes); 2) Eiropas Parlamenta darbība (2008. gadā apstiprināta Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra mūžizglītībai, tajā studiju rezultāti kompetenču veidā — jāzina, jāprot, jāspēj). Tātad ir divi Eiropas līmeņa dokumenti, un problēmas rodas ar Augstākās izglītības likumprojektu: vieni uzskata, ka «kompetences» ir visaptverošs termins (atbilstoši ES dokumentam), otri — ka «kompetences» ir trešais komponents (atbilstoši Bergenes konferencē parakstītajam dokumentam). J. Vētra piebilst, ka augstākās izglītības telpā nav vienotas izpratnes arī par to, ko ar vārdu competences saprot angļu valodā. E. Cauna piebilst, ka angļu valodā šis vārds tiešām ir daudznozīmīgs. J. Vētra atzīst, ka Latvijas situācijā, viņaprāt, ir trīs iespējas: 1) pieņemt ES dokumentā pausto nostāju, 2) pieņemt Bergenes konferences dokumentā pausto nostāju, 3) no aizguvuma «kompetences» vispār izvairīties.

Tiek atklāta diskusija.

Tā kā augstākā izglītība ir daļa no kopējās izglītības sistēmas, M. Baltiņš vēlas uzzināt, kā šo problēmu risina, runājot par pamatizglītību vai vidējo izglītību (piem., Izglītības satura un eksaminācijas centrs). J. Vētra atbild, ka šajās izglītības daļās tiek runāts par kvalifikāciju, nevis par studiju rezultātiem.

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) pārstāve B. Garjāne informē, ka pedagoģijā ar kompetencēm tiek saprasta spēja apzināti lietot zināšanas un prasmes, apliecinot tās darbībā (izglītības rezultāts ir darbība). Svarīgi arī, ar kādu attieksmi un cik atbildīgi darbu veic. (A. Lauzis iestarpina, ka angļu attitude šajā gadījumā nevajadzētu tulkot kā attieksme.)

J. G. Pommers aktualizē jautājumu par vienskaitļa un daudzskaitļa formu — vai vārds «kompetences» jālieto daudzskaitlī, piebilstot, ka visos viņam pieejamajos avotos vārds fiksēts vienskaitļa formā. J. Vētra atbild, ka tas tiek lietots daudzskaitlī, jo kompetences summējas (viena kompetence par konkrētu lietu — zinu, kurā brīdī kas jādara, kontekstā ar visu pārējo), kompetencēs tiek ietverta spriestspēja, spēja komunicēt, spēja tālāk mācīties un atbildība. A. Zviedris teic, ka, viņaprāt, daudzskaitļa forma ieviesusies angļu valodas ietekmē. A. Lauzis ierosina, ka varētu runāt par kompetences veidiem.

E. Cauna jautā, vai jāmaina visiem zināmā terminoloģiskā frāze zināšanas, iemaņas un prasmes? (Par to sk. arī E. Caunas 15.09.20009. e-pasta vēstulē.) E. Cauna aicina frāzi saglabāt, jo tā lietota gadu desmitiem.

V. Skujiņa jautā J. Vētram, vai ir izmantoti «Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā» (Rīga, 2000)  dotie terminu zināšanas, iemaņas, prasmes skaidrojumi? (V. Skujiņa arī min, ka šīs vārdnīcas izveidošanā piedalījušies RPIVA un AIP pārstāvji.) J. Vētra atbild, ka pats šo vārdnīcu nav izmantojis.

A. Blinkena izsaka viedokli, ka vārds kompetence vairāk zināms ar nozīmi ‘pilnvaras’. J. G. Pommers nolasa «Latviešu literārās valodas vārdnīcā» atrodamo vārda kompetence skaidrojumu 2. nozīmē: «lietpratība, plašas zināšanas, profesionāla pieredze, izpratne (kādā jautājumā, jautājumu kopumā); speciālista darbības joma» (LLVV, 4. sēj.). V. Skujiņa piebilst, ka lietpratība ir vistuvākais termins jēdzienam ‘kompetence’. M. Baltiņš teic, ka aizmirsts vārds māka, ko kādreiz arī varētu izmantot.

Diskutējot par frāzi zināšanas, iemaņas un prasmes, sēdes dalībnieki atzīst, ka vēl jānoskaidro vārdu prasmes un iemaņas secība.

Debašu noslēgumā sēdes dalībnieki atzīst, ka paturama un aizvien lietojama terminoloģiskā frāze zināšanas, iemaņas un prasmes, apzinoties, kādu jēdzienu katrs atsevišķais termins apzīmē. «Par» balso visi balsstiesīgie sēdes dalībnieki, «pret» — nav, «atturas» — nav.

(Lēmuma projekta teksts saskaņošanai tiks nosūtīts pēc sēdes.)

 

3

Sākot skatīt dažādos jautājumus, V. Skujiņa komentē visu rīcībā esošo Andra Puides vēstuli, kurā lūgts skaidrot terminus krīze, recesija, ekonomiskā krīze, finanšu krīze un nepārvarama vara. V. Skujiņa skaidro, ka šī vēstule nosūtīta un iekļauta darba kārtības 3. punktā, lai varētu par šo jautājumu sākt domāt. E. Cauna aicina sēdes dalībniekus izsvērt, vai tas ietilpst LZA TK kompetencē (līdz šim atbildes uz juridiskiem jautājumiem nav sniegtas). M. Baltiņš pievienojas E. Caunas teiktajam un informē, ka šādu jautājumu saņēmis arī Valsts valodas centrs. J. G. Pommers teic, ka LZA TK uz jautājumu var atbildēt no terminoloģiskā viedokļa, bet ne no citiem viedokļiem, kas minēti vēstulē (juridiskā, ekonomiskā, tautsaimnieciskā, demokrātiskā u. c.). M. Dunska piebilst, ka, piem., termina ekonomiskā krīze skaidrojumu var izlasīt jebkurā ekonomikas terminu vārdnīcā, bet jautājums par nepārvaramu varu nav LZA TK kompetencē.

A. Lauzis atgādina, ka pareizāk būtu finansiālā krīze (nevis «finanšu krīze»).

V. Skujiņa informē sēdes dalībniekus, ka saņemta vēl viena vēstule, kurā jautāts par politoloģijas terminiem, nosūtīts lūgums precizēt terminu skaidrojumus; kad tiks saņemti precizējumi, arī šī vēstule tiks nosūtīta LZA TK apakškomisiju vadītājiem un ekspertiem.

V. Skujiņa dara zināmu, ka LZA TK vārdā izteikta līdzjūtība terminologa Sigurda Gravas tuviniekiem (Ņujorkā dzīv. terminologs sarakstījis «Pilsētvides vārdnīcu», 2006).

Sēdes beigu daļā LZA TK zin. sekretāre A. Butāne informē, ka tiek meklēts apzīmējums, kas derētu angļu baby box atveidei (laikraksta «Latvijas Avīze» pārstāvji izteikuši apņemšanos publicēt aicinājumu iesūtīt priekšlikumus; līdzšinējie priekšlikumi: bērnu vācelīte, bērnu silīte, dzeguzes ligzda).

 

Sēde beidzas plkst. 15.50
Sēdes vadītāja                V. Skujiņa
Sēdes protokoliste           A. Butāne