Par valodu juridiskā un normas aspektā

Kā uzsvēris akadēmiķis Jānis Stradiņš 2000. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas gadagrāmatas ievadā, «zinātņu akadēmiju pieņemts uzskatīt par nobriedušas valsts atribūtu, kas veidojas tad, kad sasniegts augsts intelektuālās attīstības līmenis». LZA Hartā mērķos un pamatvirzienos ietverta arī latviešu valodas izpētes un izkopšanas veicināšana. Noslēdzot 2000. gada pirmās puses valodniecības konferenču aktivitātes (par humanitārajām zinātnēm uz III gadu tūkstoša sliekšņa — Daugavpilī, Jāņa Endzelīna un A. Ozola piemiņas konferences Rīgā, baltistikas konference Pēterburgā) Latvijas Zinātņu akadēmija Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja akadēmiķa Viktora Hausmaņa vadībā rīkoja sēdi par tematu «Valodas normēšanas juridiskie un valodnieciskie aspekti», uzskatot, ka valodas kvalitātei un valodas lietojuma juridiskajai nodrošināšanai tieši šogad ir īpaša loma, jo ar š. g. 1. septembri spēkā stājas jau pieņemtais «Valsts valodas likums» un par tā īstenošanu atbildību izjūt arī LZA zinātnieki. Valodniecībai veltītajā sēdē piedalījās LZA vadība — prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš, viceprezidenti akadēmiķi Juris Ekmanis un Tālis Millers un ģenerālsekretārs akadēmiķis Andrejs Siliņš —, daudzi citi LZA īstenie locekļi un korespondētājlocekļi, Latviešu valodas institūta darbinieki, kolēģi no citām iestādēm, kā arī citu nozaru pārstāvji, valodas prakses darbinieki un interesenti.

Pareizi virzītai valodas politikai ir liela nozīme valsts dzīvē. Saruna par valodu Latvijā patlaban ir būtiska, jo, kā sēdes ievadvārdos uzsvēra Viktors Hausmanis, māksla un valoda ir tas, kas apvieno tautu. Spilgts apliecinājums tam ir latviešu tautas likteņgaitas: tieši valoda un māksla palīdzēja saglabāt latviešu tautu arī trimdā. Diemžēl mūsu ikdienā, tāpat kā nesenā pagātnē, var vērot nevēlamas parādības: agrāk — ja viens no sarunas dalībniekiem bija krievs, visi bija spiesti runāt krieviski, tagad — ja viens no sarunas dalībniekiem ir angliski runājošais, visi ir spiesti runāt angliski. Daudzi sabiedrībā aktīvi cilvēki, piemēram, Normunds Naumanis savā publiskajā runā neprot iztikt bez 5–10 žargonvārdiem, anglismiem vai ģermānismiem. Grāmatu un citu publikāciju gatavotāji traucējoši izjūt pretišķības latviešu pareizrakstībā. Pastāv asa rakstības vienotības problēma.

Apspriedei izvirzītie jautājumi - par valodas normēšanas (standartizācijas) juridiskajiem aspektiem (Ina Druviete), par izglītības procesu valodas aspektā (Dace Markus), par gramatikas minimumu skolā (Dzintra Paegle), par viedokļa un normas valodisko pamatojumu (Valentīna Skujiņa) —, pēc sēdes rīkotāju domām, ir pamatā vairākiem tuvākajā nākotnē konkrēti risināmiem uzdevumiem valodas politikā valstī.

Analizējot juridisko aspektu, I. Druviete uzsvēra, ka, raugoties latviešu valodas nākotnē un spējās pastāvēt pašreizējā konkurences situācijā, runas vien valodu neglābs. Ir jābūt rīcībai. Kā liecina sociolingvistiskie pētījumi un statistika, no 6000 valodām, ko lieto pasaulē, un 200 valodām, kurās runā vismaz 1 miljons iedzīvotāju, latviešu valoda ieņem aptuveni 150. vietu runātāju skaita ziņā. Ir ļoti svarīgi ataudzēt latviešu valodas runātājus. Valoda nav autonoma parādība, tā cieši saistīta ar politiku, ekonomiku. Lai nodrošinātu nākotni, ir jāattīsta terminoloģija, leksika. Ik dienas pasaulē ienāk ap 100–150 jaunu jēdzienu. Galvenais — lai ir vārds. Valodas kopšana, standartizācija nepieciešama, lai garantētu valodas izdzīvošanu. Ir aktualizējušās divas pieejas: 1) saglabāt valodu nemainīgā formā vai 2) mainīt valodu, atsakoties no novecojušā, bet garantējot pastāvēšanu. Pārāk pūristiska pieeja tuvina valodas galu.

Standartizācija neskar visus valodas līmeņus, tā attiecas uz oficiālo rakstu stilu. Latviešu valodas alfabēta maiņa satricinās sabiedrību. Ir svarīgi, lai šādas darbības veiktu nevis entuziasti, bet oficiāla struktūra. Arī leksikas atjaunošanu. Zinātnē nevajag aizdomīgi skatīties uz angļu vārdiem. Nevar darināt jaunus vārdus no nezināmām saknēm.

Visu valodu funkcionēšanā ir universālas patiesības. Pieņemot lēmumus, ir jādomā par to, ka valoda ir sabiedrības vajadzībām, nevis otrādi.

Valodas standartizācijas juridiskais aspekts nozīmē to, ka valodnieku grupā pieņemtajam lēmumam, ko publicē, izskaidro, ir jāpanāk saistošs raksturs. Jāseko tā ieviešanai praksē. Ideāli būtu, ja standarts attiektos vienādi uz visiem. Praksē notiek latviešu lingvistiskās pašapziņas mazināšana. Kaunināšana te neder. Mūsu valodu balsta juridiskie akti. Patlaban ir krīze latviešu valodas standartizācijā, bet tas nenozīmē krīzi pašā latviešu valodā.

Sekmīgā valodas funkcionēšanā nepārvērtējama loma ir valodas apgūšanai izglītības procesā. Analizējot valodniecības un pedagoģijas saskares aspektus, D. Markus pirmām kārtām uzsvēra, ka, apgūstot Rietumu metodes, tās diemžēl netiek izvērtētas sistēmā. Nav zināms arī, kuras iestādes pienākumos tas ietilpst un vispār - kura iestāde domā par mācību saturu. Jaunais nav kategoriski jānostata pretī vecajam. Lielā valstī var eksperimentēt, ieviešot ko jaunu, pat ja tas nav labāks. Mazā valstī, kāda ir Latvija, princips «labāk kaut ko nekā neko» neder. Atsakoties no vecajām metodēm, vienlaikus rūpīgi jāapsver jaunieviesuma sekas. Diemžēl izglītības sistēmā Latvijā pietrūkst sistēmiskas, stratēģiskas pieejas. Latvijā netiek gatavoti kvalitatīvi tulki, kas tulkotu uz latviešu valodu. Arī Tulkošanas un terminoloģijas centra tulkojumi bieži ir nebaudāmi, nekvalitatīvi. Ir trūkumi tulkojumos ieviestajā terminoloģijā. Atbildība par tulkotāju gatavošanu jāuzņemas augstākās izglītības sistēmā Latvijas augstskolu svešvalodu fakultātēm vai katedrām Rīgā, Ventspilī un citur. Jāatsakās no patlaban praktizētā principa «paziņa uzaicina paziņu». Ir nepieciešama kvalificētu tulkotāju un tulku sagatavošana. Lietuvā jau ir praktizēts sods par sliktu tulkojumu. Mēs pārāk aizraujamies ar nekritiski pārņemtu jauno. Valodas mācību saturu ir iespējams atslogot, bet ne tādējādi, ka samazinātu valodas stundu skaitu.

Nacionālā apziņa ir tautas asinsrite. Valoda ir būtiska nacionālās kultūras daļa. Valodas mācības saturs lielā mērā nosaka visas izglītības kvalitāti. Tātad visiem ir svarīgi labā līmenī apgūt latviešu valodu un nozaru terminoloģiju. Humanitārajai sfērai jāpiešķir vairāk līdzekļu.

Latviešu valodas mācību procesā, kā uzsvēra Dz. Paegle, ir svarīgi iemācīt valodas izpratni. Latviešu valodas mācīšanās ir nepieciešama ne tikai, lai sazinātos, bet arī lai saglabātu nāciju. Ja netiek apgūts valodas mācību saturs pietiekamā līmenī, netiek sasniegts arī izvirzītais mērķis. Izglītības un zinātnes ministrija publiskojusi uzsaukumu, ka nav jāmāca fakti. Valodas mācīšanā fakti ir pati valoda. Nevar atmest valodas likumu apgūšanu. Publiski kultivētā aplamā pieeja ir izplatījusi modi vispār runāt «ap» faktiem, nevis «par» faktiem (piemēram, arī pedofilijas lietā), jo faktus, šķiet, neviens nezina. Valoda ir sistēma, tajā  visi līmeņi ir saistīti, tāpēc arī kopā mācāmi. Ir jāveido valodas gramatiskās sistēmas uztvere kopumā. Integrētās mācības Latvijas izglītības sistēmā nav īpašs jaunums. Tā tas tika praktizēts pirms mācību priekšmetu ieviešanas skolā, bet atsevišķi integrēto mācību elementi tika praktizēti visu laiku. Arī valodas mācību stundās. 20.–30.gados, piemēram, katra mācību priekšmeta skolotājs par savu  pienākumu uzskatīja audzināt Latvijai lojālus pilsoņus. Latviešu valoda bija dominante. Ciešas saites ir valodai un literatūrai, to var mācīt vienā stundā. Mūsdienu izglītības sistēmā aktuāla saskarsmes pedagoģija.

Runājot par gramatikas minimumu, Dz. Paegle iepazīstināja ar savu devumu šajā jomā, arī izglītības standarta izstrādē.

Līdztekus juridiskajiem un izglītības aspektiem latviešu valodas ilgtspējīgā pastāvēšanā un attīstībā svarīga loma ir valodas zinātnieku darbam. Pašreizējā valodas situācijā, kad, īstenojot valodu likumu, ir svarīgi tieši  uz latviešu valodas bāzes sekmēt sabiedrības integrāciju, t. i., visas sabiedrības sadarbīgu iekļaušanos valstij un tautas labklājībai svarīgu uzdevumu risināšanā, līdzdarbība šajos procesos būtu sagaidāma no katra latviešu valodnieka. Kā nesen viesošanās reizē Rīgā informēja Lietuvas Republikas Seima Valsts lietuviešu valodas komisijas vadītāja Dangole Mikuleniene, Lietuvā katrs lietuviešu valodnieks esot iesaistīts valodu likuma īstenošanā. Diemžēl paškritiski jāatzīst, ka Latvijā liela daļa valodnieku šādās aktivitātēs nav iesaistīta un netiek iesaistīta, kaut mūsu valstī uzdevumi ir vēl lielāki un sarežģītāki nekā Lietuvā. Tāpēc atšķirībā no Latvijas Lietuvā, piemēram, neviena reklāma netiek publicēta bez valodnieka vizējuma (un valodas praksē neizplatās lieki «peidžeri» vai «itēmas», bet gan lietuviskie vārdi gaviklis un vienys), turpretī Latvijā gan reklāmā, gan daudzviet apkalpojošā sfērā valodas lietošanu un latvisko vai nelatvisko izteiksmi nosaka uzņēmēji un viņu naudas maks.

Ne mazāks traucēklis ir valodnieku viedokļu pretrunīgums svarīgos valodas prakses jautājumos - attieksmē pret aizguvumiem, lielo sākumburtu rakstību, pieturzīmju lietošanu un pat latviešu alfabētu. Problēmas netiek aktīvi risinātas vai arī, ja tiek risinātas, valodnieku ieteikumiem netiek piešķirts nepieciešamais «juridiski saistošais» raksturs, un valodnieku gausumu un juridisko nenokārtotību apsteidz modernās «uzdrīkstēšanās» un «izaicinājuma» modes spārnotie līdzskrējēji (piemēram, grāmatu apgāds «Atēna» vai citi pareizrakstības reformatori), kas, nebūdami valodas speciālisti, ņem vērā mirkļa ērtības un, nespējot dziļāk ielūkoties valodas sistēmā un pārmaiņu sekās, rada sajukumu. Valodniekiem atliek vai nu ieturēt savu paralēlo, sistēmiski un zinātniski pamatoto līniju, samērā grūti izcīnot atsevišķas uzvaras vai arī bezcerīgi vilkties procesu astē un varbūt pat akceptēt to, ko veikuši profāniskie, bet «uzņēmīgie» transformētāji («sak: tagad tas ir tā»). Vieglāk īstenojams otrais darbības (bezdarbības) veids. Tam līdzi nāk valodnieku kompetences un prestiža sarukšana un līdzšinējo valodniecības teorētiķu - J. Endzelīna, K. Mīlenbaha, A. Ozola un citu - devuma noniecināšana.

Valodnieku pretrunīgajiem viedokļiem seko pretrunīgi ieteikumi valodas praksei (dabisks — dabīgs, personisks — personīgs; Rīgas dome — Rīgas Dome, Latvijas pasts — Latvijas Pasts; Rihards — Richards).

To nevar vērtēt pozitīvi.

Viedokļu pretrunīgumam var būt subjektīvi cēloņi, bet tas var būt arī objektīvi pamatots. LZA sēdes pēdējā referātā šī raksta autore mēģināja saskatīt viedokļu pretrunīguma pamatojumu pašā valodas sistēmā un varbūt atrast saskares punktus arī šķietami pretrunīgos viedokļos.

Viedoklis (atbilstoši tā skaidrojumam jaunākajā un vēl nepublicētajā pedagoģijas terminu vārdnīcā) ir ‘individuālā izpratnē un attieksmē balstīts skatījums, uzskats, nostāja’. Viedoklim ir personisks raksturs. Savu viedokli tā paudējs parasti uzskata par vienīgi pareizo. Līdzīgs uzskats ir arī cita, pat diametrāli pretēja viedokļa paudējam. Kā tas iespējams?

Atbilde meklējama valodas kā domu izteikšanas un sazināšanās līdzekļa lietojuma daudzveidīgumā jeb polifunkcionalitātē. Valodu lieto visdažādākajās situācijās - oficiālās un neoficiālās, plašā sabiedrībā un tuvu draugu lokā, neitrālā stāstījumā un emocionāla pārdzīvojuma atstāstā. Dažāds ir valodas lietojuma mērķis, adresāts. Arī konsultācijas valodniekiem jautā visdažādākajām vajadzībām: kā likumā rakstīt kādu terminu vai frāzi, kādu vārdu vai pieraksta veidu lietot reklāmā, kā nosaukt uzņēmumu vai jaunu preci, kā nosaukt kādas modernas spēles kauliņu utt. Atšķirīgi var būt ieteikumi vispārlietojamai sfērai, speciālā lietojuma valodai, lietišķajiem darījumiem. Savdabīgs un no oficiālajiem dokumentiem atšķirīgs ir personvārdu lietojums daiļliteratūrā.

Tieši valodas lietojuma daudzveidīgumā rodams valodiskais pamatojums viedoklim. Proti: persona, kas pauž savu viedokli par kādu valodas faktu, pauž to atbilstoši konkrētai valodas situācijai, adresātam, izteiksmes stilam u. tml. Bez tam te sava loma arī ar valodas apguves līmeni un pieredzē uzkrāto kompetenci saistītajam subjektīvajam faktoram. Persona, kas izsaka viedokli, valodu ir apguvusi konkrētā vidē, skolā, laikā. Uz apgūto zināšanu pamata veidojusies šīs personas izpratne par noteiktiem valodas faktiem. Jo vairāk objektīvo faktu un faktoru balsta subjektīvo viedokli, jo lielāka ir tā ticamība. Lai viedoklis būtu pārliecinošs, tas jāpamato ar iespējami lielāku faktu skaitu un īpašos pētījumos gūtiem pierādījumiem. No viedokļa, kura pamatošanai pierādījumu nav, labāk atteikties un samierināties ar citas personas viedokli, pat ja tas būtu diametrāli pretējs.

Taču jebkurš viedoklis vēl nevar būt norma.

Norma ir likumā formulēts vai tradicionāli izveidojies, nostiprinājies un noteiktā laikposmā spēkā esošs noteikums, princips, kas regulē kādas izpausmes, norises u. tml.

Uz normu var pretendēt tikai tāds viedoklis, kas balstīts pēc iespējas plašākā valodas materiālā vai pat visā polifunkcionālajā valodas sistēmā. Uz to parasti nevar pretendēt viens no atšķirīgiem individuālajiem viedokļiem. Viedokļu apkopošanai, saskaņošanai un normu izstrādei tāpēc parasti veido kompetentu speciālistu grupu (komisiju).

Tātad: normas valodiskais pamatojums ir valodas sistēmā, likumībās, kas nodrošina vienotu izpratni, sazināšanos visu vienas valodas lietotāju starpā. Var, protams, vienas augstas amatpersonas viedokli pasludināt par normu un administratīvi pieprasīt tās ievērošanu. Taču šādai normai ir īss mūžs: tā parasti mainās līdz ar amatpersonas maiņu. Savukārt, var būt arī tā, ka par normu sabiedrība pieņem kādas autoritātes viedokli, ja tas balstās dziļās attiecīgās jomas zināšanās.

Ja norma tiek formulēta likumā, tā kļūst visiem juridiski saistoša. Daļā sabiedrības to uztver kā brīvības ierobežošanu: «Bet visvairāk stindzina aizliegumi un aizspriedumi. Valodu nedrīkst paralizēt. Tai jāļauj iet tur, kur rakstnieki [=tāji] un runātāji to nes.. Un viņiem vajag ne tikai domāšanas brīvību, bet arī vārdu brīvību (B. Rubesa, kultūras lappusē laikrakstā «Diena», 25. 02. 00.). Šajos vārdos ir liela daļa taisnības. Taču taisnība ir arī filozofei Maijai Kūlei, kura uzsver, ka viedokļu raibumā viegli pazaudēt patiesību. Norma nedrīkst valodu stindzināt. Normai jāpalīdz sakārtot domu, nodrošināt nepārprotamu sazināšanos. Norma aktuāla tajās valodas lietojuma sfērās, kurās vissvarīgāk vienam otru nepārprast, piemēram - juridiskajā un lietvedības sfērā. Šādas normas tiek fiksētas rakstos, rokasgrāmatās. Taču ir arī nerakstītās normas, jebkuram valodas stilam, pat žargonam.

Valodas jomā ir svarīgi apzināties robežas starp zinātnieka viedokli, kas iegūts padziļinātā kāda valodas fakta pētījumā, un tām valodas normām, kas iekļaujamas valodas mācību kursā vidējās izglītības sistēmā. Pārblīvējot mācībgrāmatas ar viedokļiem, kaut arī zinātniski pamatotiem, tiek pazaudēts mācību pamatsaturs.

Sēdē nolasītos referātus papildināja LZA vadības un citu sēdes dalībnieku uzdotie jautājumi, kā arī līdzdalība debatēs. LZA viceprezidents akadēmiķis Juris Ekmanis  uzmanību pievērsa valodas datorizētā lietojuma plusiem un mīnusiem normas aspektā. LZA ārzemju loceklis Valters Nollendorfs, raksturojot normatīvās jomas neuzbāzību angļu valodas lietojumā, aicināja latviešus būt iecietīgākiem pret literāri pareizās izrunas novirzēm izlokšņu pārstāvju un krievu runā, mudināja pārvarēt svešo īpašvārdu rakstības problēmas, ierakstot oriģinālformu iekavās aiz latviski atveidotā vārda, un savu runu nobeidza ar aicinājumu uzturēt lepnumu par savu valodu, jo tas palīdz valodu saglabāt. Ja pietrūks cieņas pret savu valodu, valoda asimilēsies. Latviešu valodas institūta direktors LZA korespondētājloceklis Jānis Valdmanis pieskārās normas un variantu problēmai, pauzdams viedokli, ka mēģinājumi valodu normēt, standartizēt ir donkihotiska nodarbošanās, jo rezultāti ir niecīgi. Plaisa starp prasībām un praksi palielinās. Valodnieki nedrīkst terorizēt sabiedrību. Valodas dzīvotspēju nosaka citi faktori. Ne normatīvās vārdnīcas, ne gramatisko normu ievērošana valodu nespēj glābt. Teiktais tomēr nenozīmē, ka J. Valdmanis ir pret jebkuru normu valodā. Kā atzīst Latviešu valodas institūta direktors, prasības valodas kvalitātei ir jāizvirza to profesiju pārstāvjiem, kuriem valoda ir profesijas «instruments», kuriem valoda ir profesionalitātes mērs.

Sēdes nobeigumā tika sniegta informācija par akadēmiķes Baibas Rivžas veikto studentu aptauju Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Aptaujas jautājumos studenti tika aicināti raksturot procesus, kas patlaban notiek sabiedrībā valodas attīstības jomā, minēt darbības virzienus, kādi varētu palīdzēt latviešu valodai pastāvēt un sekmīgi attīstīties jaunajā augsti attīstītas starptautiskās datorizācijas laikmetā un kādi varētu apdraudēt latviešu valodas nākotni. Studentu atbildēs galvenās atziņas ir šādas:

• visus valodas stilus ir aptvērusi sarunvaloda (izņēmums ir mācībgrāmatu valoda);
• sarunvalodā jūt valodas krāsainību, dzīvīgumu;
• ir jāapgūst valodas, īpaši angļu valoda;
• citu valodu apgūšana latviešu valodu neapdraud, tomēr viedokļi par to, kādai jābūt nākotnes valodai, ir atšķirīgi;
• neapmierina latviešu valodas mācīšanas kvalitāte, jo nemāca valodas krāsainību, netiek celts valodas prestižs;
• latviešu studentu latviešu valodas prasme ir zemāka par cittautiešu latviešu valodas prasmi.

Katrs runātājs skāra ļoti būtiskus latviešu valodas politikas, izglītības un prakses jautājumus, taču visnopietnāko vielu pārdomām dod J. Valdmaņa sacītais un studentu atziņas.

Sēdē netika pieņemts īpašs lēmums vai rezolūcija. Sēde bija iecerēta un arī bija kā ievads tālākai nopietnai un detalizētai sarunai par latviešu valodas turpmāku ilgtspējīgu pastāvēšanu un attīstību. Ne tikai sarunai, bet arī rīcībai. Sēdes devumu var formulēt vairākos secinājumos:

1) juridiskie, izglītības un praktiskā lietojuma aspekti valodas jomā šobrīd ir būtiskākie un tie jāņem vērā, izstrādājot valodas politiku;

2) patlaban valodas normēšanā (bet ne pašā valodā) ir krīze, kas ir jāpārvar vistuvākajā laikā, ir jāpanāk valodas komisijas darbības atjaunošana, jo uzkrājas valodas prakses jautājumi, kas nekavējoties risināmi valodniekiem un ir svarīgi, lai ieteikumus vai normas valodas lietošanai izstrādātu oficiālas struktūras, nevis entuziasti vai nespeciālisti;

3) ļoti zema ir latviešu valodas apguves kvalitāte izglītības sistēmā, tāpēc ir jāpārskata gramatikas minimumā iekļaujamais valodas mācību saturs, jāuztur valodas zinātnieku sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministrijas attiecīgajiem departamentiem;

4) augstākās izglītības sistēmā Latvijā nopietni jādomā par kvalitatīvu tulkotāju un tulku sagatavošanu, sniedzot viņiem arī nepieciešamās terminoloģiskās zināšanas;

5) vairākos kardināli svarīgos jautājumos mūsdienu valodnieki izsaka diametrāli pretējus viedokļus: konkrēti, piemēram, valodas normēšanas jautājumos, attieksmē pret anglismiem, valodas attīstības izpratnē; tomēr, precizējot šos viedokļus, var konstatēt tajos vienojošo:

1. valodas normēšanas jautājumos: tie, kuri atzīst normēšanas nozīmi, piebilst, ka normēšana neattiecas uz visiem valodas līmeņiem un faktiem; tie, kuri pamatos ir pret normēšanu, atzīst, ka tomēr ir valodas jomas, kur normēšana ir vajadzīga;
2. attieksmē pret anglismiem: tie, kuri pamatos vēršas pret anglismiem, atzīst, ka nav pieņemama to pārmērīga un jēdzieniski nepamatota pārņemšana uz latvisko vārdu rēķina, bet nevēršas pret aizgūšanu principā; tie, kuri atzīst anglismu aizgūšanu, uzsver, ka anglismi ir noderīgi noteiktās jomās, bet nevēršas pret latvisko izteiksmi principā;
3. valodas attīstības izpratnē: neviens no viedokļiem nav pret to, ka valoda vēsturiskās attīstības gaitā mainās; varētu debatēt par latvisko vārdu un izteiksmju arhaiskuma kritērijiem un latvisko un aizgūto elementu vēlamo samēru latviešu valodas attīstības procesos;

6) datorizācijas attīstība, automatizētā kļūdu labošana, no vienas puses, mazina vajadzību orientēties valodas kļūdās; no otras puses, valoda nepārtraukti mainās un jauno parādību iekļaušanai valodas sistēmā valodisko zināšanu loma nesamazinās, bet pieaug;

7) valodniekiem, kas sniedz ieteikumus valodas praksei, būtu lietderīgi organizēt regulārus viedokļu apmaiņas disputus, kuros, detalizēti precizējot konkrētu valodas faktu vērtēšanas principus, definēt kopīgo pozīciju valodas stabilitātes (elastīgās stabilitātes, nevis nemainīguma!) nodrošināšanai.

Noplicinot valodu, noplicinām domāšanu. Noplicinot nacionālo valodu, mazinām  tautas spēju aktīvi piedalīties aktuālos vietējos un arī globālos procesos. Cienot savu valodu, to lietojot un bagātinot, stiprināsim tās pastāvēšanu nākotnē. No LZA sēdes pārrunām izrietošie secinājumi paredz turpinājumu rīcībā gan pašu valodnieku darbā, gan sadarbībā ar atbilstīgām institūcijām.