B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. R.: Zinātne, 1989.
Grupa: Valsts valodas centrs
Nozare: Fizika. Astronomija
lv
izomērija
Definīcija:
1. (kodolfizikā) Ilgdzīvojošu ierosināto atoma kodolu stāvokļa pastāvēšana. Izomēriju atklājis O. Hāns (1921).
2. (ķīmijā) Tādu savienojumu pastāvēšana, kuriem ir vienāds elementsastāvs un molekulmasa, bet dažādas fizikālās vai ķīmiskās īpašības. Izšķir struktūras izomēriju un telpisko izomēriju. Struktūras izomērijas pamatā ir ķīmisko saišu dažādība vai atšķirīgs atomu un saišu sakārtojums molekulā. Telpiskās izomērijas (stereoizomērijas) pamatā ir atšķirīgs atomu sakārtojums telpā. Izomēriju atklājis I. Lībigs (1823), terminu ieviesis J. J. Bercēliuss (1830).
2. (ķīmijā) Tādu savienojumu pastāvēšana, kuriem ir vienāds elementsastāvs un molekulmasa, bet dažādas fizikālās vai ķīmiskās īpašības. Izšķir struktūras izomēriju un telpisko izomēriju. Struktūras izomērijas pamatā ir ķīmisko saišu dažādība vai atšķirīgs atomu un saišu sakārtojums molekulā. Telpiskās izomērijas (stereoizomērijas) pamatā ir atšķirīgs atomu sakārtojums telpā. Izomēriju atklājis I. Lībigs (1823), terminu ieviesis J. J. Bercēliuss (1830).
Kolekcija: B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. R.: Zinātne, 1989.
Nozare: Fizika. Astronomija
Apstiprināts: 01.01.1989.