Eiropas drošības un aizsardzības identitātes izveides ideja izriet no diviem faktiem, kas cieši saistīti ar padomju draudu izzušanu. Pirmkārt, Eiropa jau vairākus gadus atrodas vidē, kurai raksturīga vairāku nestabilitātes punktu izveidošanās Austrumu daļā (asiņainākie piemēri - Čečenija un Bosnija-Hercegovina). Otrkārt, Savienoto Valstu atteikšanās no savām saistībām Eiropas drošībā radīja vakuumu, kuru Eiropai nav izdevies aizpildīt. Pēdējo gadu pieredze apliecināja uz aizsardzību pret ārējiem draudiem vērstas alianses (NATO) trūkumus, jo, lai varētu darboties atbilstoši jaunajām Eiropas drošības problēmām, aizvien jūtamāka kļūst politiskās vienotības nepieciešamība, kas balstītos uz kopējo interešu apzināšanos. Tāpēc NATO Padome 1994. gada janvārī Briselē atzina par vajadzīgu noteikt īpašu Eiropas identitāti drošības un aizsardzības jomā. Pirmie soļi tika sperti Berlīnē, 1996. gada 3. jūnijā, NATO Padomē ar Apvienoto Kopīgā Uzdevuma Spēku izveidi, kas ļaus izmantot NATO militāro potenciālu RES vadītajās operācijās, tās politiskajā kontrolē un stratēģiskajā pārvaldē. Turklāt Eiropas valstis NATO militārajā struktūrā uzņemsies daļu komandējošo funkciju un atradīsies dubultā pakļautībā: NATO un Eiropas. Tādam Eiropas vadības izvietojumam būtu jābūt identificējamam un pietiekami labi strukturētam, lai vajadzības gadījumā varētu tikt sastādīts kaujasspējīgs, militāri saskaņots un efektīvs karaspēks.